Nodokļi senajā un brīvvalsts Latvijā
Nodokļu izcelšanās vēsture ir tikpat sena, cik veca ir civilizācija. Ir zināms, ka verdzības un feodālajā iekārtā jau pastāvēja naturāla nodevu maksāšana un klaušas, kas arī bija obligāti jāpilda. Vēlākajā sabiedrības attīstības posmā, kad izveidojās preču un naudas attiecības, nodokļi ieguva galvenokārt naudas formu, bet dažkārt pastāvēja nodokļu maksājumi natūrā un klaušu veidā.
Kā raksturīgs piemērs teiktajam citējams fragments no A. Baloža grāmatas „Latvijas un latviešu tautas vēsture”: „Kad zviedri pārņēma Livoniju, zeme bija stipri izpostīta. 1624. gadā latviešu daļā 53 procenti zemnieku sētu stāvēja tukšas – dažās draudzēs pat līdz 60 – 70 procentiem. Gan kara laikā, gan vēlāk zviedru pārvalde veica vairākas zemes taksācijas, lai noteiktu zemnieku nodokļu apmēru. Pārvalde šo pasākumu uzskatīja par ļoti nozīmīgu, jo muižniecības un valsts ienākumi nāca no zemnieku klaušām un nodevām graudā un naudā. Vērtēšanas rezultātus ierakstīja tā sauktajā „vakas„ grāmatā, kur bija noteikts katras mājas nomas lielums, tāpat zemes lielums un labums. Arī katras mājas saimnieks saņēma savu „vakas” grāmatiņu. Piezīmes rāda, ka laikā no 1624. līdz 1630. gadam 65 procenti zemnieku lauku māju tika apliktas ar 5 klaušām nedēļā un 30 procenti – ar 3 klaušām.
Zviedru - poļu kara laikā ieviesa jaunu nodevu (taciņu) karaspēka uzturēšanai, ko pēc tam pārvērta par patstāvīgu valsts nodokli.”
Pirmās nodokļu sistēmas izveidošana Latvijā bija saistīta ar daudzām grūtībām, kas radās brīvvalsts pirmajos pastāvēšanas gados.
Pirmkārt, neskaidrību un neuzticības periods, kāds bija raksturīgs, nodibinoties suverēnai valstij. Nodokļu politika atradās izstrādāšanas stadijā, un ieņēmumi no esošajiem nodokļiem nenodrošināja valsts budžeta sabalansētību. Izveidojušos budžeta deficītu sedza papīrnaudas papildus emisija, tā sekmēja inflācijas strauju pieaugumu.
Pirmais sākums bija grūts. Trūka paša nepieciešamākā – nebija ne sagatavota ierēdņu kadra, ne inventāra ne vajadzīgo maksātāju reģistru, zeme bija kara zirgu izmīdīta, saimnieciskā dzīve apstājusies, turpinājās cīņa ar ārējo ienaidnieku, tie visi bija apstākļi, kas neļāva uzreiz izvest kādu noteiktu un moderni organizētu nodokļu iekārtu, bija jāiesāk pamazām. Latvijas valsts nodibinājās tūlīt pēc Pirmā pasaules kara, apstākļos, kad saimnieciskais stāvoklis bija smags – ražošana sagrauta, zeme izpostīta, naudas līdzekļu jaunajai valdībai nebija. Tādēļ viens no galvenajiem uzdevumiem bija iegūt valstij nepieciešamos līdzekļus. Tas bija daļēji iespējams, ieviešot nodokļus, kas izraisīja zināmu pretestību no ierēdņu puses, kas nevēlējās, lai mainītos ierastā kārtība, taču tas bija nepieciešams, lai notiktu saimniecības atjaunošana un attīstība.
Viens no pasākumiem no pasākumiem nodokļu ieviešanas jomā bija kara peļņas nodokļa ieviešana no 1918. gada. Kara peļņas nodoklis bija paredzēts spekulācijas apkarošanai, un visstingrāk tika aplikti uzņēmumi, kuri guvuši peļņu kara laikā ar spekulatīvu tirdzniecību, kā starpnieki un uzpircēji. Šis nodoklis nedeva gaidītos ieņēmumus Valsts kasei, jo valsts bija izpostīta kara rezultātā un uzņēmēji lielu peļņu neguva.
…
