Secinājumi
1940.gada vasarā padomju militārās okupācijas, tai sekojošas aneksijas rezultātā Latvijas Republikas valstiskums „de facto” tika likvidēts un tās teritorija inkorporēta Padomju Savienības sastāvā.
Pēc Otrā pasaules kara un otrreizējās padomju okupācijas sākuma Latvija, Lietuva un Igaunija bija vienīgās no kara laikā okupētajām teritorijām, kurām netika atjaunots kaut ierobežots valstiskums.
Lielākā daļa no Rietumvalstīm, tai skaitā ASV un Lielbritānija neatzina Latvijas Republikas teritorijas aneksiju Padomju Savienības sastāvā un turpināja „de iure” atzīt Latvijas Republikas kā starptautiskā tiesību subjekta pastāvēšanu. ASV, Lielbritānijā, Austrālijā, Vatikānā un Kanādā turpināja pastāvēt Baltijas valstu diplomātiskās pārstāvniecības un šo valstu valdības nelika šķēršļus Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātu darbībai. Tajā pašā laikā, valstis, kuras turpināja atzīt Latvijas Republikas „de iure” pastāvēšanu atzina , ka „de facto” Latvijas teritoriju kontrolē Padomju Savienība.
Aneksijas „de iure” neatzīšana bija nepieciešams priekšnoteikums Latvijas Republikas tiesiskās atzīšanas jautājuma, saglabāšanai, aktualizēšanai un tiesiskai uzturēšanai. Latvija, Lietuva un Igaunija turpināja formāli pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekti. Līdz ar to atjaunojoties valstiskajai neatkarībai tā tika atjaunota pavisam konkrētā veidā – uz 1918.gada 18.novemrī izveidotā valstiskuma pamata.
1990. gada 4. maijā, jaunievēlētā Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Šā dokumenta pieņemšana bija nozīmīgs pagrieziena punkts Latvijas valstiskuma attīstībā.
Atmiņās par Neatkarības deklarācijas pieņemšanu viens no tās autoriem Romāns Apsītis raksta: „Skatos pāri ļaužu galvām uz Pārdaugavu. Tur laiski dūmo daži fabriku skursteņi, bet viegls vakara vējiņš rotaļājas krastmalas liepās. Viss it kā ir tāpat kā agrāk. Un tomēr ne gluži vairs tā. Todien Latvijas vēsturē ir noticis pagrieziens atpakaļ uz savu vienīgo un īsto valsti.”
…