Finanses un ārējā tirdzniecība. Pēc Pirmā pasaules kara Baltijas valstu teritorijā apgrozībā bija dažādas naudas vienības. Tādēļ neatliekams uzdevums bija nacionālās naudas ieviešana. Igaunijā nacionālā naudas vienība sākumā bija marka. 1927.gadā to nomainīja kronas, kura ar angļu kredīta palīdzību tika stabilizēta un kļuva par konvertējamu valūtu. Igaunijas kronas kurss bija piesaistīts Skandināvijas valstu valūtas kursam. Lietuvā nacionālā naudas vienība kopš 1922.gada bija lits. Lita kursu piesaistīja ASV dolāra kursam (1dolārs=10litu). Latvijas lats arī parādījās apgrozībā 1922.gadā, nomainot pārejas laika naudas vienību- Latvijas rubli. Līdz 1936.gadam lats bija pielīdzināts Šveices zelta frankam.
Visās trijās Baltijas valstīs nacionālā valūta saglabāja stabilitāti līdz ekonomikas depresijas sākumam. Nacionālās valūtas stabilitāte bija cieši saistīta ar ārējās tirdzniecības panākumiem. Nozīmīgs ārējās tirdzniecības partneris bija Lielbritānija, kas pirka lauksaimniecības produktus (sviestu, bekonu, linus), kā arī kokmateriālus. 1929.gada pasaules ekonomiskajā krīze pasliktināja vispārējo situāciju. 1931.gadā Lielbritānijas vadība devalvēja britu sterliņu mārciņu, tā apgrūtinot citu valstu eksportu uz šo valsti. Tas negatīvi ietekmēja jau tā sarežģīto Baltijas valstu ekonomisko situāciju. 1933. gadā Igaunijā J. Tenisona valdība devalvēja kronu. Šis solis ievērojami palīdzēja Igaunijas ekonomikai, taču padarīja stipri nepopulārāku Igaunijas demokrātiju. Lietuvas litu nācās devalvēt 1934.gadā, bet Latvijas latu- 1936.gadā. Latvijas lata kursu piesaistīja Lielbritānijas sterliņu mārciņas kursam. Vienas mārciņas vērtība pieauga no 15,58 līdz 25,22 latiem. Jāpiebilst, ka pati par sevi valūtas devalvācija ne vienmēr ir negatīva parādība, jo tā dod iespēju veicināt valsts eksportu.
Baltijas valstu nacionālās valūtas kurss nostabilizējās, un nopietna inflācija 30.gados nebija vērojama. Daļēji tas liecināja par ekonomikas krīzi, jo cenas parasti palielinās ekonomikas augšupejas apstākļos. Baltijas valstīm valūtu un ekonomikas stabilitāti nostiprināja solīdi ārzemju valūtas un zelta uzkrājumi.
30.gados Baltijas valstu tirdzniecībā, tāpat kā visā pasaulē, parādījās tendence pārdot vairāk, bet pirkt mazāk. Tā kā pēc tās tiecās visas valstis, tad tām neatlika nekas cits kā slēgt līgumus par savstarpējo tirdzniecību ar izlīdzinātu bilanci(t.s. klīringa līgums). Tas bija raksturīgi arī Baltijas valstu savstarpējā tirdzniecībā. Šo tirdzniecību ierobežoja tas, ka visas trīs Baltijas valstis eksportēja ļoti līdzīgu produkciju. Tāpat kā daudzas pasaules valstis, Baltijas valstis īstenoja protekcionisma politiku- piešķīra subsīdijas eksporta precēm. Svarīgi Baltijas valstu tirdzniecības partneri bija Lielbritānija, Vācija un PSRS. 30.gados Baltijas valstu eksportā palielinājās rūpniecības produktu īpatsvars. Igaunija eksportēja degakmens pārstrādes produktus, Latvija- mašīnbūves izstrādājumus, Lietuva- tekstilpreces.
Agrā reforma un lauksaimniecība. Svarīgākā Baltijas valstu tautsaimniecības nozare 20.- 30.gados bija lauksaimniecība. Tajā bija nodarbināti līdz 2/3 ekonomiski aktīvo iedzīvotāju, tādēļ viena no pirmajām jauno valstu reformām bija agrā reforma. Liela bezzemnieku slāņu pastāvēšana izraisīja sociālu spriedzi, bet ievērojami zemes īpašumi bija koncentrēti nelielas muižnieku grupas rokās.
Tā Igaunijā 2,42 milj. ha jeb 58% lauksaimniecībā izmantojamās zemes piederēja 1149 muižām, bet pārējā 51,6 tūkst. Saimniecību piederēja 1,76 milj. ha. Agrās reformas gaitā tika izveidots valsts zemes fonds, kuru sadalīja bezzemniekiem un sīkzemniekiem. Igaunijā valsts zemes fondā ieskaitīja 2,3 milj. ha zemes, un reformas rezultātā 1939.gadā saimniecību skaits sasniedza 140tūkstošus. Latvijā valsts zemes fondā ieskaitīja 3,4 milj. ha zemes no tiem 2,7 milj. ha tika nacionalizēti privāto muižu saimniecībām. Zemnieku saimniecību skaits palielinājās no 141 tūkst. 1920.gadā līdz 276 tūkst. 1935.gadā.…
