Latvijas saimnieciskā attīstība 20.gadsimtā (1920.-1939.)

Saimnieciskā attīstība (1920-1939)

Ilgie kara gadi bija smagi skāruši Latvijas lauksaimniecību. Daudzās vietās pļavas ganības un tīrumus izroboja ierakumi un šāviņu bedres, aktīvas karadarbības rajonos bija nopostītas saimniecības un dzīvojamās ēkas. Karam beidzoties vairāk nekā ceturtā daļa no agrākajiem tīrumiem atradās atmatā. Trūka zirgu un zemkopības darbarīku, nebija naudas saimniecības atjaunošanai. Jaunā Latvijas valsts darīja visu iespējamo, lai uzlabotu stāvokli lauksaimniecībā.
Nozīmīgākais likums , kas sekmēja lauku uzplaukumu, bija Satversmes sapulces apstiprinātā agrārā reforma. Pamazām varēja piepildīties sensenais bezzemnieku sapnis- iegūt īpašumā savu zemes stūrīti. Zemi varēja saņemt uz ļoti izdevīgiem noteikumiem. Jaunais īpašnieks par katru zemes hektāru maksāja niecīgu summu – 10-20 latus. Brīvības cīņu dalībnieki zemi iepirka par puscenu, bet kara invalīdi zemi saņēma bez maksas. Jaunsaimnieki no valsts saņēma naudas aizdevumus un celtniecības materiālus uz ļoti izdevīgiem noteikumiem. Valsts atviegloja arī lopu un lauksaimniecības inventāra iegādi. Zemes reforma bija apjomīgs valsts mēroga pasākums, kas nebija veicams pāris gadu laikā. Agrāro reformu pabeidza tikai 1937 gadā.
Izveidojās desmitiem tūkstošu jaunsaimniecību , kas pēc dažiem gadiem apgādāja ne tikai sevi , bet ražoja produkciju arī tirgum. Līdz 1937 gadam laukos uzcēla aptuveni 450 000 jaunu ēku . Jaunsaimnieki izcirta krūmājus , nosusināja purvus, līdz ar to palielinājās aramzemes daudzums. Pirms 1. pasaules kara Latvijā bija 1,7 miljoni hektāru aramzemes, bet 1935.gadā – jau 2.1 miljons.…