Latvija ir dzimtene kur mūsu tauta ir piedzimusi, Latvija ir tā vieta kur mēs esam pārcietuši sāpes, prieku, laimi un bēdas. Šeit mums lemt augt un šeit mums lemt dzīvot, bet tagad īsumā par valsts karogu.
Latvijas valsts sarkanbaltsarkanā karoga krāsu un to salikuma vēsture sniedzas tālā pagātnē, jo tā pamatā ir seno cēsnieku kara karogs no XIII gadsimta. Par to vēsta vecākā Livonijas Atskaņu hronika vācu valodā. Hronikā lasāms, ka savi karogi bijuši arī citām latviešu ciltīm – zemgaļiem, kuršiem un sēļiem, taču nav dots to tuvāks apraksts. Heraldikā sarkanā krāsa nozīmē drosmi, cīņu, varonību, bet baltā – cēlumu, atklātību, arī padošanos. 1917.gada maijā Latvijas valsts karoga dizainu izstrādāja mākslinieks Ansis Cīrulis. Uz karoga zīmējuma tika uzrakstīts „Latviešu karogs. Sarkans karogs ar šauru baltu sloksni vidū, baltā sloksne 1/5 daļa no karoga platuma”. Latvijas valsts karogu ar likumu pirmo reizi apstiprināja Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste 1921 gada15.jūnijā.Likumus noteica karoga krāsu proporcijas 2:1:2, bet sarkanās krāsas tonis vēl palika neprecizēts, kā arī nebija dotas karoga garuma un platuma attiecības. Latvijas valsts karoga juridisko spēku 1922. gada 15. februārī noteica apstiprināt Latvijas Republikas Satversme. Lai tiktu lietoti pareizas krāsas un samēru karogi, bija nepieciešams izdot sīkākus noteikumus, tāpēc 1922. gada 25. augustā tika publicēti Ministru prezidenta Zigfrīda Meirovica parakstītie noteikumi, kas saglabāja agrāk apstiprinātās valsts karoga krāsu joslu attiecības, un pirmo reizi noteica sarkanās krāsas toni (karmīns). No 1940. gada sarkanbaltsarkanais karogs kā oficiāls valsts karogs bija aizliegts, bet sākoties Padomju Savienības sabrukumam un latviešu tautas nacionālajai atmodai, 1988. gadā sarkanbaltsarkanais karogs piedzīvoja savu atdzimšanu. 1988. gada 29. septembrī Latvijas PSR AP Prezidija dekrēts apstiprināja vēsturiski izveidojušos sarkanbaltsarkano krāsu salikumu par latviešu tautas kultūrvēsturisko simbolu.…
