Latvijas tautsaimniecības vēsture

Latvijas Republikas galvaspilsēta. Tā atrodas pie Daugavas ietekas Rīgas jūras līcī. Indriķa hronikā Rīga minēta 1198 gadā, bet arheoloģiskie atradumi liecina par to, ka šajā vietā jau 10.–11.gs. dzīvojuši lībieši, kurši, latgaļi un sēļi. 1201. gadā Rīga kļuva par bīskapa rezidenci. 13.gs. sākumā izveidojās Rīgas komūna un Rīgas rāte, Rīga ieguva pilsētas tiesības, kas tās iedzīvotājiem nodrošināja dažādas priekšrocības, un Rīgas patrimonālo apgabalu, kas pilsētniekus apgādāja ar pārtiku un papildināja pilsētas kasi. Kopš 13.gs. pirmās puses Rīgai ir savs karogs un ģerbonis. Tāpat kā citās Eiropas viduslaiku pilsētās, Rīgas sabiedriskajā un saimnieciskajā dzīvē liela nozīme bija Rīgas ģildēm un Rīgas cunftēm, kas vēlāk izveidoja nozīmīgas pilsētnieku dzīves organizētājas – Lielo ģildi un Mazo ģildi. No ārzemēm iebraukušos tirgotājus kopā turēja melngalvju brālība.
Melngalvju brālība. Šī brālība sastāvēja no gados jauniem un neprecētiem ārzemju tirgotājiem. Sākumā viņu aizbildnis jeb patrons bija Sv.Juris, bet vēlāk, tāpat kā ordeņa melngalvjiem, Sv.Maurīcijs, kuru iedomājās kā Āfrikas mori. No tā cēlies brālības nosaukums "melngalvji". Ar nosaukumu "melngalvji" tā pirmoreiz Rīgā minēta 1416 gadā, kur tai piederēja Melngalvju nams. Vēlāk brālība kļuva par Rīgas neprecēto vācu tirgotāju klubu un pastāvēja līdz 1939 gadam.
Rīgas uzplaukuma un tās iedzīvotāju labklājības galvenais pamats bija tirdzniecība. Rīga pakāpeniski izveidojās par nozīmīgu Baltijas jūras tranzīttirdzniecības centru un, iekļaudamās Hanzā, kļuva par vācu tirdzniecības pilsētu savienības pilntiesīgu locekli.…