Latvijas vēsturi XX gadsimtā raksturo dramatisms un dinamisms, kas kontrastē ar XIX gs. Latvijas vēstures reformatorisko plūdumu Krievijas impērijas ērgļa paspārnē. Bet tieši XX gadsimta ir izšķiroša nozīme latviešu tautas dzīvē, jo tā kļūst par vēstures subjektu, izveidojot neatkarīgu Latvijas valsti.
XX gs. Latvijas vēstures pamatsaturu var raksturot kā divu – nacionāli demokrātiskās un totalitārās attīstības koncepciju cīņu, kā divu sabiedrības organizācijas modeļu - pilsoniskās, tiesiskās demokrātiskās valsts un totalitārās, “progresīvās” šķiras vai “augstākās” rases kundzības valsts ideju sadursmi.
Sākot no 1887.gada Latvijas teritorijā katrā guberņā bija savi likumi un tikai ik pēc pāris gadiem Krievijā tika pieņemti jauni likumi, kuri bija momentāli jāizpilda. Kā pirmo var minēt Krievijas impērijas "Soda likuma" projektu, kurš tika apstiprināts 1903.gada 2.martā. 1905.g. 17.oktobrī tika pieņemts Nikolaja II manifests "Par valsts iekārtas pilnveidošanu". 1906.g. 7.martā tika pieņemts Krievijas valdnieka likums "Par pagaidu noteikumiem par brīvībām uz sapulcēm". Un tikai 1906.g. 23.aprīlī tika pieņemti "Krievijas impērijas Valsts pamatlikumi". Pirms Pirmā pasaules kara Latvijā nebija nevienas mācību iestādes, kurās tika sagatavoti cilvēki ar juridisko izglītību, tāpēc Baltijas guberņu pārstāvji juridisko izglītību ieguva Tērbatas, Pēterburgas, Maskavas vai kādā no rietumu universitātēm.
Kā pirmais būtu jāpiemin tas, ka, līdz 1917.gadam, kad notika Krievijas revolūcija, Latvijas teritorijā praktiski nebija nekādas "savas" tiesu un tiesību sistēmas, tās tika daļēji uzspiestas un aizgūtas sašķeltajā Latvijas teritorijā.
Latvija XX gadsimtā kļūst par ietekmīgāko pasaules ideoloģiju sacensības “karsto punktu”.
Arī šodien, kad neatkarīga Latvijas valsts jau ir atjaunota realitāte, mēs pastāvīgi salīdzinām notiekošos procesus mūsu valsts politikas, tautsaimniecības, tiesību, kultūras jomās ar Latvijas Republikas pirmo posmu.
Iespējams, ka tieši tiesību jomā visvairāk jūtam saistību ar pirmskara Latvijas Republiku. Par to liecina, piemēram, 1922.gada Satversmes darbības spēka atjaunošana. Latvija ir vienīgā starp visām Austrumeiropas “postsociālistiskajām” valstīm, kas atjaunojusi agrākās konstitūcijas darbību. No jauna spēkā stājies 1937.gada civillikums, īstenota pirmskara Latvijas īpašuma tiesību restitūcija, atjaunota Latvijas Republikas pilsonība personām, kuras līdz 1940.gadam bijušas LR pilsoņi, kā arī to pēcnācējiem.
No otras puses, Latvijas tiesībās vēl par sevi liecina Padomju Savienības tiesību normu un tiesiskās domāšanas paliekas. Joprojām dominē uzskats, ka tiesību avoti galvenokārt ir normatīvie akti, bet tiesu praksei nevar būt nekādas lomas likuma interpretācijas un tiesas lēmumu nekādā ziņā nevajag argumentēt ar pārliecinošu tiesa precedentu, jo tas it kā mazinās likuma tiešās darbības spēku, veicinās patvaļu un nelikumības. Tas ir sociālistiskās jurisprudences priekšstats, kuram nav analoga 20. un 30. gadu Latvijas tiesiskajā domā, kas atzina tiesa prakses nozīmi. “Diskusijas šodien Latvijā izraisa jautājumus par likuma formu prioritāru interpretāciju atbilstoši vispārīgajiem tiesību principiem”1.
Joprojām likuma piemērošanā sastopamies ar tiesiskuma principu neievērošanu, nereti saduramies arī ar tiesiskā nihilisma izpausmēm valsts amatpersonu lēmumos. Sociālistisko tiesību mantojuma pārvarēšanu Latvijā vēl prasīs ilgu laiku.
Šodien Latvija apņēmīgi atgriežas kontinentālās Eiropas (romāņu – ģermāņu) tiesību lokā , no kura tā vardarbīgi tika atrauta pirms 60 gadiem. Bet atgriešanās vienlaicīgi nozīmē arī attīstību, jo Eiropas demokrātisko valstu tiesības pēc kara periodā ir ievērojami progresējušas – pilnveidotas tradicionālās tiesību nozares (piemēram, nodrošināta dzimuma vienlīdzība civiltiesību jomā), nozīmīgi attīstījušās cilvēktiesības, darba un sociālās tiesības, radušās jaunas tiesību nozares, piemēram, ekoloģiskās un datortiesības, spēcīgi izpaužas tiesību unifikācijas tendences Eiropā, kura sekmē tādu starpvalstisku apvienību kā Eiropas Savienības izveidošanu. Arī Latvijas tiesiskajā attīstībā, ņemot vērā tās iestāšanos Eiropas Padomē, virzību uz Eiropas Savienību, Baltijas valstu sadarbības pastiprināšanos, dominējošā acīmredzot būs tiesību unifikācijas un harmonizācijas tendences. Pat to liecina jau notikusī tādu Eiropas tiesību kultūras vēsturiskajā attīstībā tapušo tiesību institūtu un normu pārņemšana, kā Satversmes tiesa vai nāvessoda atcelšanu. …
