Ievads
Darba tēma – Šo tematu izvēlējos, jo tas ir aktuāls temats gandrīz ikvienam Latvijas Republikas iedzīvotājam šobrīd. Ap šo robežlīgumu virmo kaislības, daudzi un dažādi viedokļi par tā lietderību un pareizību, mums ikvienam ir savs viedoklis par šo tēmu un problēmas risinājumu. Tieši tāpēc arī vēlējos pats noskaidrot, iepazīties ar šo lietu tuvāk un visbeidzot saprast tieši šādas un ne citādas politiķu rīcības iemeslus. Tas ieviestu skaidrību un izpratni par politiķu lēmumu pareizību, vai tieši otrādi – apstiprinātos bažas, ka šis robežlīgums ir pārāk sasteigts un nevajadzīgs, kā daļa Latvijas iedzīvotāju pašreiz uzskata.
Darba mērķis- esošās politiskās situācijas robežlīguma sakarā izpētīšana.
Darba uzdevumi-
1. Iepazīties ar problēmas skaidrojumu un risinājumu literatūrā.
2. Izpētīt un konspektēt Saeimā izskanējušos viedokļus par Latvijas – Krievijas robežlīgumu.
3. Meklēt saistību jaunajam robežlīgumam ar pagātnē jau parakstītiem dokumentiem.
Darbā izmantotās metodes-
1. Literatūras analīze.
2. Pētījums.
3. Apraksti
Darba struktūra-darbs sastāv no ievada, trīs nodaļām, secinājumiem, izmantoto informāciju saraksta, pielikuma un anotācijas latviešu un angļu valodā.
1. 1920. gada miera līgums
1.1 Karadarbības izbeigšana, pamiera noslēgšana
Debates Latvijas Tautas Padomē par iespējamām miera sarunām ar Krieviju sākās 1919.gada 6.oktobrī. Šajās debatēs noskaidrojās trīs iespējamās pieejas miera sarunām. Pirmo pieeju pārstāvēja Pagaidu valdība, un to definēja ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics – Latvijai miera sarunās ar Krieviju jābūt kopīgai nostājai ar Baltijas valstīm, tātad visām trim valstīm – Latvijai, Lietuvai un Igaunijai vajadzētu vienoties par kopīgiem mērķiem un censties tos arī sasniegt, jo trīs valstis kopā būtu daudz iespaidīgāks spēks, nekā katra Baltijas valsts atsevišķi. Un, pēc pamiera noslēgšanas, miera sarunas uzsākamas tikai ar tādu Krieviju, kurā būtu neboļševistiska valdība. Otro pieeju pārstāvēja sociāldemokrāti, kuri tajā brīdī atradās opozīcijā – cik vien drīz iespējams uzsākamas miera sarunas, kuru noteikumi būtu Latvijas atzīšana no Krievijas puses de iure, Krievijas karaspēka izvešana no Latgales un Pētera Stučkas valdības likvidēšana; miera sarunas jāuzsāk tūlīt pēc pamiera noslēgšanas. Trešās, marginālās, pieejas pārstāvji uzskatīja, ka ar lieliniecisko Krieviju nav nepieciešamība sarunas uzsākt vispār.(4)
Turpmākās sarunas par iespējamo risinājumu pārtrauca Bermonta iebrukums.
…
