1.1 Administratīvais process tiesā un cilvēktiesības
"Brīvība attīstās procesa aizvējā", teikts vecā angļu sakāmvārdā. Administratīvā procesa kontekstā tas nozīmē, ka persona savas tiesības un brīvības var pilnībā izmantot tad, ja valsts pārvalde attiecībās ar personu (administratīvajā procesā), it īpaši, izdodot atsevišķai personai saistošu individuālu aktu (administratīvo aktu), ievēro indivīda procesuālās tiesības. Lai noskaidrotu administratīvā procesa un cilvēktiesību savstarpējo ietekmi, jānoskaidro, ko nozīmē un kādā kontekstā šajā rakstā tiks lietoti termini "administratīvais process" un "administratīvais akts". Administratīvā procesa un cilvēktiesību saistības sakarā tiks aplūkotas administratīvā procesa stadijas un principi, kas nepieciešami, lai indivīds efektīvi spētu aizsargāt savas tiesības, tai skaitā arī cilvēktiesības. Juridisko terminu "administratīvais process" pat Eiropas Savienības valstīs dažkārt lieto gan plašākā, gan šaurākā nozīmē. Šaurākā un visbiežāk lietotā nozīmē ar to tiek saprasta individuālo aktu izdošanas kārtība. Tā tas tiek definēts arī Eiropas Padomes Ministru komitejas izdotajās rekomendācijās1. Turklāt šādi akti visbiežāk tiek dēvēti par administratīvajiem aktiem. Dažkārt juridiskajā literatūrā, it īpaši bijušās Padomju Savienības autoru rakstos, tie tiek saukti arī par pārvaldes aktiem, par individuālajiem aktiem jeb lēmumiem, par tiesību piemērošanas vai likumpiemērošanas aktiem. Latvijas Civilprocesa kodeksa 24.A nodaļā administratīvie akti tika saukti par amatpersonu rīcību un lēmumu. Plašākā nozīmē ar administratīvo procesu saprot gan individuālo, gan vispārsaistošo valsts pārvaldes aktu izdošanas kārtību. Dažu valstu administratīvo procesu likumi, piemēram, Nīderlandes vispārējais administratīvais likums [General Administrative Law Act], arī ASV Federālais Administratīvā procesa likums [U.S.Federal Administrative Procedure Act] ietver gan vispārsaistošo aktu, piemēram, vietējo pašvaldību saistošo noteikumu, gan individuālo lēmumu izdošanas kārtību. Taču vairākumā valstu administratīvo procesu likumos un juridiskajā literatūrā administratīvais process nozīmē tikai individuālo lēmumu pieņemšanas, individuālo administratīvo aktu izdošanas kārtību. Šādi šis jautājums tiek traktēts jau Latvijas Republikas Ministru kabineta 1995.gada 13.jūnija Administratīvo aktu procesa noteikumos un Tieslietu ministrijas akceptētajā Administratīvā likumprojekta koncepcijā2. Nenoliedzot to, ka arī vispārsaistošo normu izdošanas kārtībai ir liela nozīme indivīda tiesību aizsardzībā, šajā rakstā uzmanība tiks vērsta administratīvajam procesam tā parastajā nozīmē, tas ir, pārvaldes un indivīda tiešajām tiesiskajām attiecībām. Kā jau tika minēts, pārvaldes un indivīda attiecības veidojas administratīvo aktu izdošanas procesā. Ar administratīvo aktu tiek saprasts jebkurš individuāls lēmums, kas pieņemts, izmantojot valsts varu (publisko varu) attiecībā pret kādu indivīdu, turklāt indivīds var būt gan fiziska, gan juridiska persona vai personu grupa, un kas tieši vai netieši skar kādas personas tiesības, brīvības vai intereses (tieši - attiecas uz personu; netieši - persona ir ieinteresēta kā cietušais, aizbildnis, aizgādnis vai tml.).Jāpiebilst, ka dažādās valstīs dažādi tiek traktēti administratīvā procesa dalībnieki - dažās tiek pieļautas tikai tās personas, kuru intereses tieši skar attiecīgais akts, citās - jebkura persona, kura domā, ka tās intereses kaut kādā veidā tiek skartas. Piemēram, Horvātijā, lai saņemtu atļauju būvēt māju, ir nepieciešama apbūves gabala kaimiņu piekrišana. Tas, ka par administratīvā procesa dalībniekiem var būt ļoti plašs personu loks, ir koks ar diviem galiem - no vienas puses, tas nodrošina tiesības jebkurai personai izteikt savu viedokli un aizstāvēt savas intereses, no otras puses, tiek bremzēta procesa efektivitāte un ātrums, galīgā lēmuma pieņemšana var ieilgt, tādējādi radot problēmas tām personām, kuru tiesību realizācija atkarīga no attiecīgā lēmuma. Bez tam, procesa dalībnieku skaita palielināšanās palielina arī pārvaldes izmaksas. Kā redzams, būtiski ir noteikt pareizo līdzsvaru starp indivīda tiesībām un sabiedrības vajadzībām kopumā. Administratīvais akts parasti tiek izdots rakstveidā, taču ar administratīvo aktu saprotams ne tikai izdots rakstisks dokuments, bet arī citāda veida rīkojums, respektīvi, administratīvais akts var tikt izdots kā rakstiski, tā mutiski, kā arī citādā veidā, piemēram, zīmju valodā, ar konkludentām darbībām. Piemēram, atļaujas izsniegšana ieiešanai Ministru kabineta ēkā: kaut arī persona tiek iereģistrēta attiecīgā žurnālā, atļauja ieiet visbiežāk tiek dota bez vārdiem, izsniedzot apmeklētāja žetonu. Tomēr tas ir administratīvais akts ar visām tā sastāvdaļām un tiesiskajām sekām - atļauju dod valsts pārvaldes pārstāvis, tā attiecas uz konkrētu personu, kuram tiek dota atļauja ieiet, līdz ar to tiek nodibinātas konkrētas tiesiskās attiecības - persona kļūst par apmeklētāju ar visām no tā izrietošajām tiesībām un pienākumiem. Bez tam persona, ja atļauja tai tiek atteikta vai arī tiek iedota uz pārāk īsu laika posmu, var izteikt savus argumentus un var šo atteikumu apstrīdēt pie konkrētā dežuranta priekšniecības. Fakts, ka atļauja netiek izdota rakstiski, nemaina tās juridisko dabu un ir uzskatāma par administratīvo aktu. Tāpat administratīvais akts tiek izdots ar konkludentām darbībām jeb zīmju valodā, kad policists, paceļot zizli, apstādina transporta līdzekli. Administratīvais akts tiek izdots publisko tiesību jomā, taču tas nenozīmē, ka to var izdot tikai publisko tiesību subjekti, jo gan ar likumu, gan ar līgumu attiecīgas publisko tiesību darbības izdarīšana var tikt deleģēta arī privāto tiesību subjektiem. Piemēram, Amatniecības likumā noteikts, ka licenci amatniecības veikšanai ir tiesīga izdot Amatniecības kamera, kas ir privāto tiesību subjekts. Administratīvo sodu ir tiesīgi uzlikt transporta institūciju kontrolieri, kas arī ir privāto tiesību subjekti, savukārt administratīvā soda uzlikšana ir viens no administratīvo aktu paveidiem.
…
