Latvijas, kā valsts tapšanā svarīga loma ir piekritusi divējādiem faktoriem: iekšējiem jeb idejiskiem un ārējiem jeb vēsturiskiem. Izšķirošais faktors Latvijas valsts tapšanā ir bijis latvju tautas, sevišķi viņas sabiedrisko organizāciju un atklātības darbinieku apzinīgā griba nodibināt savu valsti. Un, liekas, nav noliedzams, ka šis idejiskais faktors – apzinīga tautas griba – ir noteicošais visos tanīs gadījumos, kad tauta pati izcīna savu valsti un noteic viņai demokrātisku iekārtu, kā tas ir arī Latvijas gadījumā. 1
Aplūkojot valsts tapšanu, nav iespējams idejiskos un vēsturiskos faktorus pilnīgi atdalīt vienus no otriem un aplūkot par sevi vien; jo tautas dzīvē šie faktori ne tikai atrodami līdzās, bet viņi arī savstarpēji iespaidojas: vēsturiskie apstākļi iespaido ideju veidošanos, un savukārt idejas ko tauta vai viņas aktīvākā daļa cenšas izvest dzīvē, iespaido notikumu gaitu. 2
Tautiskās atmodas laikmets. Pirmais nepieciešamais faktors ceļā uz tautas pašas dibināmu valsti ir nacionālā apziņa; šīs apziņas latviešu tautai 19.gadu simteņa otrās puses sākumā vēl nebija, bet viņa radās un strauji uzplauka apm. 30 gadu ilgā laikā, kuru pareizi un raksturīgi apzīmē kā latvju tautiskās atmodas laikmetu. Lai varētu pacelties pār nospiesta klaušinieka stāvokli un nonākt līdz nacionālai apziņai, bija nepieciešama zināma izglītība, un pēdējā tanīs laikos nebija iespējama bez zināmas materiālas turības. Pirmo iespēju uz sava ekonomiskā stāvokļa uzlabošanu latviešu tautai sniedza sešdesmito gadu zemnieku likumi, kas ieskatāmi kā maza sastāvdaļa no Aleksandra II liberālajām reformām Krievijā; Latgales latvieši tika atsvabināti no dzimtbūšanas (pie tam ar nelieliem zemes īpašumiem) reizē ar krievu zemnieku atsvabināšanu 1861.g., Kurzemes un Vidzemes latvieši ieguva lielāku kustības brīvību, pagastu pašvaldību un tiesību iegūt zemnieku mājas par īpašumu. …