19.gs. beigās un 20.gs. sākumā latviešu tautas vēsturē sākās jauns posms. Rūpniecības attīstības rezultātā strauji augošajās pilsētās radās kreisi orientētas latviešu politiskās organizācijas (1904.g. tās apvienojās un izveidoja Latviešu Sociāldemokrātisko strādnieku partiju). Vienlaicīgi arī laukos pieauga latviešu zemnieku saimnieciskais iespaids. Jaunlatviešu un Jaunās strāvas sabiedriskās cīņas un idejas par jauniem ideāliem, latviešu inteliģence pakāpeniski pieņēma. Priekšplānā izvirzījās sociāla rakstura prasības un sabiedriski politiskās darbības mērķi. Latviešu zemnieks joprojām bija spiests zināmā mērā pakļauties vācu (Latgalē – poļu) muižniekiem. Klāt nāca arī atkarība no cara patvaldības ierēdņiem, kuri par katru cenu centās panākt Baltijas guberņu pārkrievošanu. Arī lielākajās pilsētās pašvaldības atradās ietekmīgo vācu tautības pilsoņu pārziņā un latviešiem tikai ar milzīgām grūtībām izdevās panākt arī savu pārstāvju ievēlēšanu pilsētas domēs.
Jau 1905.g. revolūcijas laikā izskanēja doma par visu latviešu novadu apvienošanu, un to pārvaldes nodošanu latviešu rokās. Tomēr latvieši neko nepanāca, jo viņu centieniem pretojās gan vācu muižniecība, gan arī krievu valdība. Vācu muižniecība centās uzturēt spēkā esošo landtāgu kārtību, bet krievu valdība gribēja iztikt bez jebkādām pašvaldībām, pārvaldot valsti tikai ar savu ierēdņu palīdzību. Un tā pašvaldības reformu jautājums stāvēja uz vietas.
Kaut arī revolūcija cieta smagu sakāvi, cara valdība bija spiesta ievērojami mīkstināt savu iekšpolitiku. Sāka darboties politiskās partijas, Valsts dome, kurā tika ievēlēti vairāki latvieši, nacionāla rakstura izglītības iestādes un sabiedriskās organizācijas. Vienlaicīgi Baltijas guberņās sevišķi strauji attīstījās rūpniecība un tirdzniecība. Arvien lielāku nozīmi pilsētu dzīvē ieguva latvieši. Arī laukos norisinājās līdzīgi procesi. Tomēr joprojām saglabājās Baltijas vāciešu noteicošais iespaids. Vienlaicīgi latvieši joprojām bija pakļauti arī krievu ierēdņu un Krievijas varas iestāžu realizētajiem pārkrievošanas centieniem un dažkārt pat patvaļai. Cīņu pret pastāvošo iekārtu turpināja latviešu sociāldemokrāti, daļa no kuriem īpašo Baltijas guberņās valdošo apstākļu dēļ pievērsās lieliniecismam, saskatot tajā vienīgo perspektīvo Latvijas attīstības ceļu. Tomēr vienlaicīgi noformējās un darbību izvērsa arī latviešu pilsoniskie grupējumi un organizācijas.
…
