Jau 1905. g. revolucijas laikā izskanēja prasības apvienot visus latviešu novadus un to parvaldi nodot latviešu tautas rokās. Taču revolūcijas sakāve noslāpēja šo ideju, un tikai pec 1917. gada Februāra revolucijas Krievijā tās no jauna attīstijās. K. Skalbes galvenie izteiktie vārdi bija: “Mēs esam par Latvijas revolūciju līdz galam !”
Lavieši sāka organizēties, lai apvienotu latviešu novadus un radīt tiem latvisku parvaldi. 1917. g. martā Valmierā sapulcējās Vidzemes Zemes sapulce un ievēlēja Vidzemes pagaidu zemes padomi ar A. Priedkalnu un K. Ulmani priekšgalā. Tā kā kurzeme vēl bija vācu okupacijā, tad Kurzemes begļu pārstāvji maija sākumā sapulcējās Jurjevā un tur ievēlēja Kurzemes zames pagaidu padomi ar J. Čaksti priekšgalā. Maija sākumā Rēzeknē notika Latgales latviešu kongress, kas arī ievēlēja Latgales pagaidu zames padomi ar F. Trasunu un J. Rubuli priekšgalā. Kongresā tika ņemts vēsturisks lēmums :” Latgales,Vidzemes, Kurzemes latvieši ir viena tauta ar vienu valodu ,un viņiem jāapvienojas vienā valstī. “Tādejādi tika apliecināta visas latviešu tautas kopība. 1917. g. Latvijā sāka dibināties pilsoniskās partijas, to vidū Zemnieku savienība, Nacionāldemokrātu partija, demokrātu partija un Latgolas ļaužu partija. Šādas partijas daudzveidība spēja nodrošināt daudzpusīgu politiskās domas izpausmi. Sākotnēji visās politiskajās sanāksmēs izskanēja prasības par Latvijas autonomiju. Krievijas sastāvā, tikai vēlāk sāka izkristalizēties ideja par neatkarīgas valsts suverenās Latvijas valsts izveidošanu. 1917. gada rudens notikumi pieradija nepieciešamību dibināt plašāku organizāciju – Nacionālo padomi, kas varētu pārstāvēt visas latviešu tautas itreses. Pēc vācu armijas ienākšanas Rīgā kļuva skaidrs ,ka Krievija nespēj pasargāt Latviju no pakļaušanas vācu varai un Latvijas nākotne ir atkarīga no sabiedroto uzvaras pār Vāciju. Bet dibināt kontaktus ar Antentes valstīm un ieintresēt tās par Latvijas likteni varēja tikai tāda organizācija, kura būtu tiesīga uzstāties visas tautas vārdā.…
