Pilsētas iedzīvotāju vidū padziļinoties sociālajai diferenciācijai, arvien krasākas atšķirības vērojamas arī dažādām kārtām piederīgo Rīgas iedzīvotāju dzīves veidā un kultūrā. Rātskungi un bagātie Rīgas tirgotāji, it īpaši kopš 17. gs. beigām, cēla sev plašus un greznus namus. 18. gs. jau vairums turīgo Rīgas namnieku dzīvoja savos iekšpilsētas dzīvokļos, kuros bija vismaz 7 istabas. Bez tam vēl daudziem namniekiem priekšpilsētās vai pilsētas tuvumā laukos bija nelielas muižiņas izbraukumiem un dzīvei vasarā. Mājkalpotājiem vairākiem kopā tika ierādīta viena istaba. Algādžu ģimenes parasti dzīvoja māju pagrabos, piebūvēs, bēniņu stāvos vai jumta istabās, visa ģimene vienā telpā, bieži vien pieņemot gultas vietā vēl kādu neprecētu algādzi. Amatu meistari savus zeļļus lielākoties mitināja kādā nelielā bēniņu istabā, bet mācekļa vienīgā dzīves vieta bija darbnīca. Pilsētā sastopami dažādu tautību ļaudis, bet iedzīvotāju vairums ir vācieši, krievi un latviešu zemnieki. Raksturojot Rīgas latviešus, Rīgas rāte 1752. g. paskaidrojumā Krievijas senātam pazīstamajā Šteinhaueru prāvā rakstīja, ka viņi “runā latviešu mēlē kā savā mātes valodā, no vecu veciem laikiem nēsā līdzīgi zemniekiem savu īpatnējo apģērbu, kas stipri atšķiras no vācu apģērba, un tikai pirms dažiem gadiem tie iedrošinājušies to grozīt, lai gan šo apģērbu vēl paturējusi lielākā daļa”. Pēc Vidzemes un Rīgas iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā Rīgā strauji pieauga krievu tautības iedzīvotāju skaits. Visvairāk to bija kroņa ierēdņu vidū un armijā. Bet bija arī daudz krievu tirgotāju, amatnieku un strādnieku. Kaut arī Rīgas vācu namnieki tiecās norobežoties no krievu tirgotājiem un amatniekiem, atsakoties viņus uzņemt pilsētas namniekos un savās apvienībās, tomēr kopš 18. gs. Rīgas kultūras dzīvē, galvenokārt sadzīvē, arvien redzamāku vietu ieņēma krievu tradīcijas.
…
