Latvijas vēsturi daudzos tās posmos noteica un ietekmēja valsts ģeogrāfiskais izvietojums reģionā, kur gadu simteņiem nepārtraukti risinājās agresīvu valstu interešu sadursmes. Rezultāta tās ģeopolitiskais stāvoklis ilgstoši nebija labvēlīgs vietējo iedzīvotāju nacionālai attīstībai.1 Žečpospolita, Zviedrija, Krievija, Polija, Vācija – kurš tikai nemēģināja iegūt varu Baltijas reģionā.
Tikai 19.gadsimta vidū ar Jaunlatviešu kustību sākusies nacionālas pašapziņas process, kas bija nepieciešams nosacījums un reizē arī pirmais solis ceļā uz valsts veidošanu nākotnē.
Nākamais posms bija latviešu sociāldemokrātiskā kustība. Pastāv pamatots viedoklis, ka tieši latviešu sociāldemokrātiskajā kustība dzima latviešu politiskais nacionālisms2. Taču šeit iet runa nevis par sociāldemokrātiem – dogmatiska marksisma piekritējiem, bet par t.s. savienībniekiem - nelielu sociāldemokrātu politisko emigrantu grupu Šveicē, kuri 1903. gadā nodibināja savu partiju – Latviešu sociāldemokrātu savienību3. Viņu ideologs, Valters M. Jau 1093.gadā žurnālā „Proletārietis” publicēja rakstu ar radikālu prasību: „Patvaldību nost, Krieviju nost”…