Latviešiem gadskārta apzīmē Saules gada sevišķu notikumu secību, kas ar nemainīgu noteiktību atkārtojas katru gadu. Šo notikumu pamatā ir zīmīgas izpausmes dabā, kas rodas ritmiskām pārmaiņām Saules un Zemes savstarpējā attiecībā. Zemei viena gada laikā apritot ap Sauli, atšķirami četri svarīgi punkti, kas dabā samanāmi kā pārmaiņas dienas un nakts garumā. Ziemā tas ir punkts, kad diena visīsākā un nakts visgarākā, vasarā - diena visgarākā un nakts visīsākā, rudenī un pavasarī - diena un nakts vienādā garumā. Šie četri ekliptikas punkti sadala gadu četros lielos posmos - ceturkšņos. Katrs ceturksnis, tālāk sadalīts uz pusēm, sakrīt ar zīmīgām klimatiskām pārmaiņām dabā, ko izsauc pieaugošais vai dilstošais saules gaismas un siltuma daudzums. Tātad, kopā viena gada laikā Zemes ritējumā ap Sauli izceļas astoņi pieturas punkti vai notikumi, ko latvieši atzīmē ar gadskārtas svinamām dienām. Tās ir: Meteņi, Lieldienas, Ūsiņi, Jāņi, Māras, Miķeļi, Mārtiņi un Ziemassvētki.
Latvieši šajos astoņos pieturas punktos izveidojuši zīmīgas un īpatnējas gadskārtas svinību tradīcijas, kas dainās kupli apdziedātas. Daudzas senās gadskārtas ieražas pazīstamas vēl tagad, lai gan to īstā nozīme dažkārt jau aizmirsta.
Gadskārtas svinības, vadoties no notikumiem dabā, veido aktīvu norišu ciklu ļaužu dzīvē. Tās dod ļaudīm pelnītu atpūtu pēc darbā pavadīta laika posma, bet galvenais, - izaugušas no Saules gaitas radītiem pieturas punktiem, latviešu gadskārtas svinības veido pamatu latviešu senajai laika skaitīšanas sistēmai. Gadskārtas svinības uzskatāmas par svarīgāko elementu senajā laika skaitīšanā, jo to izvietojums gada tecējumā pārnes Saules ritma nemainīgo noteiktību uz seno kalendāru. Pārējās laika mēra vienības kārtojas starp šiem pamatelementiem, izveidojot sistēmu, kas savas skaidrības un vienkāršības dēļ iegaumējama bez uzrakstīta kalendāra, neprasa gadskārtējus pārkārtojumus vai sarežģītus aprēķinus. Varam droši pieņemt, ka laika mērīšanas vajadzība pastāvējusi kopš cilvēces sākumiem.
…
