Latviskas pašapziņas veicināšanas iespējas mūsdienu skolā

Mūsdienu skolā aizvien biežāk tiek lietots termins “latviskas pašapziņas veidošana”. Kas tad ir šī pašapziņa? “Spēja apzināties sevi, savas zināšanas, intereses, tieksmes, tikumus, rīcības motīvus un savu vietu sabiedrībā,” tā skaidro “Pedagoģisko terminu vārdnīca”. Latviska pašapziņa izpaužas savas tautas nacionālo īpatnību sargāšanā un izkopšanā.
Latvieši pēc 2. pasaules kara iebraukuši svešās valstīs, Kanādā, ASV, Austrālijā, Zviedrijā un citur, nepazuda, neiznīka, jo liela un stipra bija viņu nacionālā pašapziņa, Latvijas brīvvalstī ieaudzināta. Atis Skalbergs to sauc par “latvisko gēnu,” ko cilvēkā veido visas latviskās vērtības, tradīcijas, pasaules uztvere. Un tās ir latviešu dziesmas, mūzika, dejas, ornaments, latviešu folklorā saglabātās atziņas un izjūtas, Latvijas dabas skaistums, darba tikums, cilvēcība, labestība, spēja uzupurēties, mīlestība, varonība, naids pret ienaidnieku, vīrišķība...[8,379].
1991. gadā, Latvijai atgūstot neatkarību, aizvien biežāk jādomā par latviskās pašcieņas nepieciešamību.
Latviešu dzejnieks Andrejs Eglītis, kas visu mūžu bija nomodā par savas tautas brīvību, 1992. gada vasarā, ciemojoties Tēvzemē, teica pravietiskus vārdus “Esam atdzimuši tikai ārēji, iekšējai atdzimšanai vēl jānāk. Ikvienam ir jāpārtop iekšēji, ir jārod ticība, ir jābūt lepnumam par savu tautu un valsti ” [8,16].…