Latvju dainu analīze

Dainas – tautas dvēseles spogulis. Dvēselei raksturīgs dziļums, noslēpumainība, dāsnums, bagātība, svētums. Gatavojoties dainu izziņai mūsdienu dzīves kontekstā, doma ievirzīta darbības gultnē, akcentējot prāta, emociju un gribas vienotību. Mūsdienu izpratnē par seno laiku mācību un audzināšanas saturu var runāt visai nosacīti. Latviešiem līdz pat 17.gadsimtam nebija skolu, grāmatu, rakstības. Paaudžu paaudzēs iegūtā informācija jeb dzīrves gudrība krājās tautas atmiņā, cilvēku galvās, viņu radītajos folkloras sacerējumos un materiālajos priekšmetos.
Tradicionāli organizētā pedagoģiskā procesa saturā var izdalīt šādas jomas: vārdiskā saskarsme ikdienas norisēs; darba process un tajā izmantotie darba līdzekļi; paražas; rituāli; tradīcijas; folkloras sacerējumi; cilvēku intelektuālās un emocionālās darbības pieredze; dabas norises.
Darba process uzskatīts par nozīmīgu audzinātājfaktoru. Šajā procesā materiālās kultūras vērtības kļuva par darītāja individuālajām dzīves vērtībām – zināšanām, prasmēm un iemaņām, paradumiem.
Darbs māca darītāju. – LSP 459
Acīm vien amatu neiemācīsies. – LSP 451
Dižs cilvēks rodas tik darbā. – LPS 453
Pats darbs izmāca cilvēku. – LPS 462
Zināšanas ir manta, un darbs – šīs mantas atslēga. – LPS 19…