1. LAULĪBAS ŠĶIRŠANAS SOCIĀLIE ASPEKTI
Lai gan laulību šķiršana ir bieži sastopama mūsdienu dzīves sastāvdaļa, attieksme pret to vairumā gadījumu ir negatīva. Šķiršanās ir krīze visai ģimenei, kas atstāj pēdas visu tajā iesaistīto cilvēku turpmākajās dzīvēs.
„19.gs. beigās Baltijas laulātības modelis atradās starp Eiropas rietumu un austrumu modeļiem, tomēr rietumu modeļa iezīmes bija daudz redzamākas. Biežā laulību atlikšana un ģimenes plānošana bija laulību un reproduktīvās uzvedības raksturīgas iezīmes Latvijas ziemeļu un rietumu daļās. Tendence uz agrīnām laulībām un neprecēto personu īpatsvara samazinājums, kas bija raksturīgs daudzām Eiropas valstīm, Latvijā nebija novērojams līdz tās iekļaušanai PSRS sastāvā.
Izmaiņas politiskajā un sociālajā sistēmā 40. gados būtiski ietekmēja ģimeni, it īpaši laulātības iezīmes. Laulātības un šķiršanās koeficienti strauji palielinājās. Līdz pat 80. gadu beigām vispārējais laulātības koeficients Latvijā bija ļoti augsts (1986.-1988. g. - 9,5). Tomēr kopš 1989. gada tas sistemātiski samazinājās (1992. gadā - 7,2 un 2003. gadā - 4,3). To daļēji var izskaidrot ar konsensuālo savienību izplatību.
Eiropā Latvija izceļas ar strauju pirmo laulību skaita samazināšanos, un summārais pirmo laulību koeficients vīriešiem un sievietēm ir nokrities zemāk par 0,50, kas rāda, ka pie pašreizējās laulātības intensitātes vismaz puse no visām sievietēm un vīriešiem nekad neapprecēsies.
Raksturīga Latvijas laulību iezīme ir to nestabilitāte, it īpaši kopš 60. gadu vidus. Laulību šķiršanas koeficients ir bijis viens no augstākajiem pasaulē, sasniedzot 5,5 laulību šķiršanās uz 1000 iedzīvotājiem 1979. un 1992. gadā. Laulību šķiršanās rādītājs uz 100 noslēgtām laulībām bija 50 vai vairāk kopš 70. gadu sākuma. 2003. gadā tas samazinājās līdz 48. Kopš 1992. gada summārais šķiršanās koeficients samazinās (no 0,84 vīriešiem un 0,79 sievietēm 1992. gadā līdz nedaudz zemāk par 0,4 2001.-2003. gadā). No kopējā šķirto laulību skaita divām trešdaļām partneru bija bērni.
• 1954.–1991. gadā Latvijā vidēji reģistrēja 20–25 tūkstošus laulību gadā; 1996.–1999. gadā — mazāk nekā 10 tūkstošus. Kopš 90. gadu beigām Latvijā laulību skaitam ir tendence samazināties, kļūstot par vienu no zemākajiem Eiropā. Pēdējos gados laulībā devušies tikai 50% laulībspējīgo iedzīvotāju.
• Pēc 2000. gada tautas skaitīšanas datiem, Latvijā uz 1093 tūkstošiem vīriešu ir 1282 tūkstoši sieviešu, vismazākais vīriešu īpatsvars — Jūrmalā un Rīgā. Tajā pašā laikā — kopš 1979. gada Latvijā vienmēr bijis vairāk darbspējīgu vīriešu nekā sieviešu, piemēram, 2000. gadā 50,6% Latvijas darbspējīgo iedzīvotāju bija vīrieši. Tomēr faktiski vīriešu skaits pārsniedz sieviešu skaitu tikai līdz 35 gadu vecumam, bet pēc tam sākas strauja disproporcija.
• Tendences pasaulē: uz katru precētu pāri ir vismaz pieci neprecēti; samazinās agrīno laulību skaits un vecuma starpība starp vīru un sievu; sabiedrībās, kur sievietēm nav izglītības un līdzekļu, viņas apprecas agrāk, nekā sievietes ar izglītību, darbu un nodrošinātu materiālo stāvokli; pieaug vidējais precību vecums — vīriešiem 26–28 gadi, sievietēm 24–26, tiek prognozēts, ka šis rādītājs drīz sasniegs 30 gadus.
…
