1 SADERINĀŠANĀS INSTITŪTS
Laulības procedūra baltiešiem tomēr bija atšķirīga no romiešiem, jo, nebūdami kristieši, mūsu senči arī nebija pakļāvušies katoļu baznīcas rituāliem. Īpaši tas attiecas uz laulības slēgšanu. Precības lielākoties notika diezgan vardarbīgā kārtā – ar sieviešu zādzības un laupīšanas palīdzību. Līdz mūsdienām latviešu kāzu svinībās saglabājusies tradīcija inscenēt līgavas zagšanu un tālāku „līgavas izpirkšanu” par degvīna pudeli ir visai interesanta liecība par to, kas visā nopietnībā ir norisinājies barbariskajā laikmetā. Tikai pamazām līgavas zagšanu sāka izspiest civilizētākā līgumiskā laulības forma, kas pēc savas būtības atgādināja civiltiesisku darījumu, kur preces statusu ieguva nākamā sieva.
Vārdi „precinieks”, „līgavainis”, „saderināšanās” visai daiļrunīgi liecina par šo laikmetu.
Hamburgas – Rīgas tiesībās par saderināšanos, šo ģimenes tiesībās tik svarīgo lomu, kura ceremonijas laikā abu pušu tuvinieki vienojās par līgavas pūru un nākamo laulāto mantiskajām attiecībām pēc laulību noslēgšanas, statūtos nav rakstīts. Netieši to regulē II nod. 18.§. Saderināšanās, jeb solījums precēt viduslaikos bija saistošs, par tā laušanu ir runāts minētajā pantā, kā arī paredzēts sods, šinī gadījumā soda nauda, lai arī praksē bieži pielietoja piespiedu laulību, publiskus miesassodus, bet dažkārt pat izraidīšanu no pilsētas.
Romiešu tiesības pazina saderināšanos – sponsalia – savstarpēju solījumu nākotnē nodibināt laulību, ko parasti līgavainis un līgava mēdza svinīgi izdarīt pirms kāzām. Šim aktam romiešu klasiskā laika tiesībās nekāda speciāla forma nebija paredzēta. Vēlāk kristīgās baznīcas ietekmē sāka ieviest dažas ceremoniālas tradīcijas. Ja viens no saderinātajiem atteicās nodibināt laulību, tad saderināšanos nevarēja tiesas ceļā piespiest, jo nebija paredzēta prasība. Dāvanas, ko saderinātie viens otram bija devuši, varēja atprasīt, ja laulība nebija notikusi. Saderināšanās savstarpējais apsolījums vēl juridiski nebija uzskatāms par laulības vienošanos.
Saderināšanās juridiskā nozīmē ir līgums par turpmāk slēdzamu laulību, šo līgumu slēdz tie, kas domā laulībā iedoties (bet ne citi viņu vietā), pie kam ir vienalga, vai ar skaidri izteiktiem vārdiem, vai ar citām zīmēm, kuras uz to pašu norāda, piemēram, gredzenus izmainot, ja tie tiek apzīmēti par saderināšanās gredzeniem ar konkrētiem faktiem. Tāpat ir vienalga, vai tas notiek svinīgās formās, vai bez tādām. Vietējos civillikumos gan tieši nav teikts, ka forma ir vienaldzīga. Bet to no viņiem arī nevar prasīt, jo šie civillikumi aizķer laulības slēgšanas un izšķiršanas jautājumus visvairāk tikai tiktāl, ciktāl tas stāv sakarā ar laulāto mantas attiecībām, bet pārējās lietās noteikti noraida pie evaņģēliski luterāniskās baznīcas likumiem no 1832. gada, kuri ir ievietoti Krievijas likumu svoda XI. sējumā 1.d. Šie baznīcas likumi gan prasa, lai saderināšanās notiek „svinīgā” formā. E. Erdmanis domā, ka šī prasība nav uzskatāma par juridiski relevantu, t.i. tādu, kam ir juridiskas sekas: lieta tā, ka pie „svinīgām” formām baznīcas likumi pieskaita ne tik vien tādas, kad saderināšanās notiek pie mācītāja divu vīriešu dzimuma liecinieku klātbūtnē, bet arī tādas, kas notaisītas „pēc civillikuma priekšrakstiem līgumu slēgšanā”. Pēc Baltijas civillikumiem privāti līgumi var būt arī neformāli, bez kādām iepriekš likumā noteiktām formalitātēm. Tā tad jānāk pie slēdziena, lai saderināšanās būtu juridiski saistoša, pietiek ar savstarpēju mutisku absolūtu apsolījumu precēties.
Saderināšanās pati par sevi vien – ja nav notikusi pavešana uz klātgulēšanu – pēc E. Erdmaņa domām vēl nedod juridisku tiesību prasīt tiesas ceļā, lai notiek laulība vai lai līgava tiek atzīta par šķirtu sievu. Saderināšanās līguma laušanas sekas ir tikai tās, ka pie laušanas nevainīgā puse var prasīt atlīdzību par materiāliem zaudējumiem, kas cēlušies caur saderināšanos, kā arī var protestēt pret laulības slēgšanu ar citu. Baznīcas likums gan piešķir vēl arī prasīt goda gandarījumu, bet par pēdējo var būt runa tikai tur, kur saderināšanās laušana, kā tāda, ar to pašu kaut kā tieši skādējusi labai slavai, kas nebūt katru reizi nav. Materiālie labumi, kuru atlīdzību var prasīt, visbiežāk mēdz būt kaut kādi dāvinājumi otrai pusei, dažreiz arī precību dzīru izdevumi. Tādu atlīdzību var prasīt tikai tā puse, kura nav vainīga pie saderināšanās līguma laušanas, un tas zīmējas uz dāvanām, tad tā var paturēt to, kas tai ir dāvināts, un bez tam prasīt atpakaļ to, ko pati vai pats ir dabūjusi vai dabūjis. Ja viens no saderinātiem mirst, tad viņa mantinieki var prasīt dāvanas atpakaļ, pie kam tie paši atdod arī to, kas mirējam vai mirējai bija dāvināts no otras puses.
…
