Ļaunās dievības latviešu mitoloģijā

Visas dievības dalās divās lielās grupās – labās dievības un ļaunās dievības. Pie labajās latviešu dievībām pieder: Laima, Māra, Ūsiņš, Jumis, Tekla, Kārta un citas. Pie ļaunajām dievībās pieder Velns, Raganas, Pūķis, Spoki un arī citas.
Latviešu ticējumos vārds – ļauns – nozīmē kaitīgumu, tāpēc darīt ļaunu nozīmē kaitēt. Dievības, kuras citiem vēl ļaunu, bet sev meklē labumu ir burvji, raganas, bet ļaunu var nodarīt arī gari, kas dažreiz ir konkretizēti – vadātāji, lietuvēns, viesulis, naudas sargi, drudzis spoki u. c. Par ļauniem cilvēkiem uzskata skauģus, burvjus.
Visu ļauno garu īpašības nāk no Velna, kam pieder viņu dvēseles. Miroņi, kas bijuši ļauni cilvēki, pēc nāves spokojoties vai mēģina darīt ļaunu. Ļauni cilvēki necieš puķes, tāpēc var mierīgi naktī gulēt tur, kur daudz puķu. Ļaunie gari staigājot vakaros; ļauns gars cilvēkā pārejot drudzī un nelabos sapņos.
No visiem ļaunajiem gariem aizsargā gailis, bet visdrošāk, ja mājā ir melns gailis, melns kaķis un melns suns.
Melnā grāmata
Latviešu mitoloģijā, pēc tautas ticējumiem un nostāstiem, burvju grāmata, kuru lasot var izsaukt miroņus, lai tie dara noteiktus darbus. Tādas Melnās grāmatas bijušas ar baltiem burtiem uz melna papīra. Ar Melno grāmatu drīkstēja lietoties tikai lietpratējs, jo tā gan paklausījusi visiem, bet nezinātājs vairs nevarējis dabūt miroņus prom. Šo grāmatu esot sarakstījis pats Nelabais, un kuru izmantoja visi ļaunie gari un dievības.…