Laventa prasība Eiropas Cilvēktiesību tiesā pret Latviju

Cilvēka tiesību kā valsts un starptautisko tiesību veidošanās ir cieši saistīta ar sabiedrības, valsts, tās institūtu, filozofijas un vispārējo tiesību attīstības vēsturi. Tās nav skatāmas ārpus konkrētās vēsturiskās situācijas un sabiedriski politiskās formācijas.
Noteikts tiesiskais statuss katram sabiedrības loceklim, tātad nosacīti zināms „cilvēka tiesību līmenis” sabiedrībā bija jau pirms valsts rašanās. Tas izveidojās no katra dzimtas un kopienas locekļa individuālajām un kolektīvajām tiesībām un pienākumiem pret savu dzimtu, kopienu un citi.1
Daudzas demokrātiskās idejas, kas tagad veido cilvēka tiesību pamatprincipus, bija pazīstamas jau senajās sabiedrības formācijās, bija nostiprinātas rakstītajos likumos un aprakstītas daudzu tālaika autoru darbos.
Mūsdienu cilvēka tiesību idejas radās tikai apgaismības un pilsonisko revolūciju laikmeta filozofu darbos, kuri savukārt bieži savas idejas patapināja no seno grieķu un romiešu autoru darbiem. Tās tālāk attīstītas 19. un 20.gadsimtā antimonarhisko un sociālo revolūciju ietekmē, valstu un tiesību reformu progresīvas attīstības gaitā. Tāpat kā citās starptautiskās tiesību attīstības jomās, starptautisko cilvēka tiesību kodifikācija sākās 19. un 20.gadsimta mijā.2
Tikai 20.gadsimta otrajā pusē sākās cilvēka tiesību strauja attīstība un tika izveidotas mūsdienu starptautiskās cilvēku tiesības kā globāla, visaptveroša, dinamiski progresējoša normu sistēma. Sāka attīstīties efektīva mijiedarbība starp valstu iekšējām un starptautiskajām tiesībām, un otrādi- starptautisko tiesību normas bieži tika pārņemtas valstu iekšējās tiesībās.…