Lai saprastu šīsdienas Latvijas ekonomiskās un arī politiskās realitātes, ir derīgi ielūkoties diezgan patālā vēsturē. 18. gs. beigās visa Latvijas teritorija atradās Krievijas impērijas sastāvā. Krievijas impērija koncentrēja Baltijā ievērojamus resursus, jo šejienes ģeogrāfiskais stāvoklis, labie ceļi un samērā izglītotais un čaklais darbaspēks radīja labvēlīgus priekšnoteikumus rūpniecības attīstībai. Šajā laikā sāka attīstīties linu audumu aušana tirgum, veidojās kokapstrādes manufaktūras visā Latvijā. 18.gs. paplašinājās tirdzniecība, Rīga 18.gs. beigās tirdzniecības apgrozījuma ziņā ieņēma otro vietu (pēc Pēterburgas) starp Krievijas ostām. No 1861. līdz 1871.g. izbūvēja dzelzceļu, kas savienoja Caricinu, Orlu, Daugavpili, Rīgu. 1876. gadā ierīkoja dzelzceļu uz Liepāju. 19.gs. II pusē Līgatnē tika nodibināta papīra manufaktūra.
Lauksaimniecībā 18.gs. pastiprinājās zemnieku nemieri pret dzimtbūtniecisko atkarību. Šo nemieru ietekmē 1817.g. Kurzemē, 1819.g. Vidzemē un 1861.g. Latgalē atcēla dzimtbūšanu un pamazām sāka attīstīties jaunas saimniekošanas formas. 1849.g. apstiprināja jaunas zemnieku likumus, kas paredzēja klaušu nomu aizstāt ar naudas nomu, kas savukārt veicināja tirdzniecības attīstību. Klaušu darbs tika aizvietots ar algotu darbu. Tika aprēķināts, ka no 17 algoti strādnieki veic to pašu darbu, ko 70 klaušinieki. Sākās zemnieku noslāņošanās saimniekos, vienkāršajos zemniekos un bezzemniekos.
Sakarā ar dzimtbūšanas atcelšanu dzimtbūtniecisko manufaktūru vietā veidojās fabrikas un rūpnīcas, kuras izmantoja algotu darbaspēku. Sāka veidoties lieli uzņēmumi, piemēram, 1819. gadā Dreiliņos pie Sarkandaugavas sāka darboties kokzāģētava ar četriem gateriem, kuras darbināja divas tvaika mašīnas. Šajā zāģētavā strādāja gandrīz 200 strādnieku.…