Lēņu tiesības viduslaiku Anglijā
1. Īpašuma tiesības
Feodālisma laikmetu Anglijā, tāpat kā citās zemēs, raksturo tas, ka tiesību laukā centrālā vieta piederēja zemes īpašumam. Tā laika angļu vispārējās tiesības bija ne tik daudz zemes tiesības, kā zemju tiesības. Ar zemi saistītās attiecības atstāja savu iespaidu uz visām pārējām tiesību nozarēm, - darījumus, mantošanu, ģimenes attiecības, kuras noteica feodāļu vajadzības un intereses. Ja feodālās tiesības nozīmē klasiskās lēņu tiesības, kas izveidojās 12. gadsimtā Itālijā, un drīz pēc tam kā tiesību prakse ieviesās Vācijā un Francijā, tad Anglijā šādu feodālo tiesību nebija. Angļu viduslaiku tiesības bija sarežģītas un juceklīgas, un tā iemesls bija tieši tajās valdošo feodālā zemes īpašuma tiesisko attiecību sarežģītība un juceklība. Tai pašā laikā zemes tiesībās atspoguļojas arī dažas Anglijas feodālisma attīstības īpatnības, kur pa daļai bija saglabājušies brīvie zemes īpašnieki un kur laikmetā, kad Angliju iekaroja normaņi, karaļa vara bija stiprāka nekā kontinentā.
Zemes attiecības feodālajā Anglijā bija veidotas pēc turējumu sistēmas – katrs, kam bija zeme, bija saņēmis to turējumā no kādas citas personas, kas feodālajā hierarhijā atradās augstāk par to. Tāpat kā feodālajā Eiropā, zeme piederēja kādam noteiktam senjoram, kas sākumā nozīmēja, ka katrai zemei jābūt pierakstītai kādai zināmai jurisdikcijai. Un tikai vēlāk feodāļi sāka ielikt jaunu saturu, pastāvot uz to, ka zemes īpašniekam jāatrodas feodālā atkarībā no kāda senjora. Viljams I, kas iekarošanas laikā bija sagrābis savās rokās lielas zemes platības, izdāvāja tās daļas saviem galminiekiem: vareniem baroniem, bijušiem lielajiem zemes īpašniekiem un arī vienkāršiem bruņiniekiem, visiem, kas karoja karaļa militārā dienestā, neatkarīgi no to augstdzimtības. Tad vēl pakļaujot sev atlikušos agrākos lielos zemes īpašniekus, noteica, ka zemes augstākais īpašnieks ir karalis. Tādā veidā Anglijas feodālismā izveidojās pilnīgi citāda organizācija kā Francijas feodālismā. Visi vasaļi bija vienlīdzīgi savā starpā, jo nebija izveidots neviens liels feods. Tādēļ arī neviens barons – karaļa lēņa turētājs – nevarēja konkurēt ar karali. Atšķirībā no Rietumeiropas kontinentā izveidotās kārtības, militāro dienestu vajadzēja pildīt karaļa labā ne vien viņa tiešajiem vasaļiem, bet arī tiem zemes īpašniekiem, kuri turēja šo vasaļu zemi. Ar to bija nodibināts sakars starp karali un pavalstniekiem, kas nebija atkarīgs no sakara starp senjoru un vasaļiem. To vēl papildināja apstākļi, ka vietējie iedzīvotāji ilgstoši pretojās uzbrucējiem, un tādēļ normaņiem bija jāapvienojas ap savu kungu un mērķtiecīgi jāstiprina centrālā vara. Viljams Iekarotājs izveidoja Anglijas feodālo sistēmu, kur visi zemes īpašnieki bija viņa vasaļi. Viņi dalījās divās pamatkategorijās: karaļa tiešie vasaļi un karaļa otrās pakāpes vasaļi.
…
