Liberālismam kā galvenajam Rietumu sociālās domas virzienam ir būtiska nozīme mūsdienu sabiedrības ideju, ideālu un principu izstrādāšanā. Tieši liberālisms ir noteicis to sociālo, idejiski psiholoģisko orientāciju, kuras dominantes ir indivīda suverenitāte un autonomija, privātīpašums un privātā iniciatīva, politiskā un intelektuālā brīvība, demokrātijas un likuma vara.
Pirmoreiz jēdziens “liberālis” (no latīņu vārda “liberelis” - brīvs) lietots Spānijā 1811. Gadā, kad grupa politiķu un publicistu raksturoja savu sastādīto konstitūciju kā “liberālu”. Veidojās liberālisms 17-19. Gs. Kā pretsvars absolūtisma kundzības sistēmai, kā pilsoniskā filozofija. Šajā laikā Eiropā revolucionāru pavērsienu rezultātā noformulējās principiāli jauna politiski tiesiska sistēma, veidojās konstitucionālisma un pārstāvniecības institūti. Par sabiedriskās dzīves galvenajam prasībam kļūst- brīvība, progress un likumība. Vidusšķira izmanto labvēlīgi izveidojušās sociālās iespējas savu prakstisko interešu, ekonomiskās brīvībbas realizēšanai. Pirmoreiz liberālās idejas aktualizējās tādos būtiskos sava laikmeta dokumentos kā 17.gs. angļu “Tiesību bilā”, tad 1787. gada ASV konstitūcijā un Lielās franču revolūcijas “Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijā”.
18.gs. pieredzēja tās kustības, kas vēlāk kļuva pazīstama ar liberālisma nosaukumu. Liberālisms tiecās atbrīvot sabiedrību no valsts uzraudzības un kontroles sistēmas, kas tolaik bija raksturīga Rietumu pasaulei. Tā ievirzi kopsavilkumā izteica slavenais lozungs laissez faire - atstājiet cilvēkus savā ziņā, lieciet viņus mierā ekonomiskajā darbībā, reliģiskajā jomā, domāšanā un kultūrā, visā darbībā, kas ir viņu pašu dzīves piepildījums.
…