Liberālisms (lat. Liberālis- brīvam raksturīgs, brīvs, brīvībā dzimušam piederīgs)
Vēsturiski liberālisms ir saistīts ar idejām par ierobežotu, konstitucionālu valdību un nacionālo valstu rašanos. Mūsdienu liberālisma doktrīna lielā mērā radusies 17-18. gadsimtā, feodālisma sabrukuma posmā, kad Eiropas sabiedrībā notika straujas ekonomiskās un politiskās pārmaiņas, kas veicināja sabiedrības un tās vērtību individualizāciju.[1]
Liberālisma vērtību pamatā ir indivīds kā visa pamatmērs, tā tiesības un brīvības racionāla domāšana, tolerance morāles un reliģijas jomā. Kā politiskās ideoloģijas virziens liberālisms galīgi izveidojās Rietumeiropā 19.gs. sākumā. Tas vēršas pret visas tautas varu un aizstāv konstitucionālo monarhiju. Kā ideoloģijas virziens politikā liberālisms vērsās pret feodālo sabiedrības iekārtu, absolūtismu valsts varas sfērā un katoļu baznīcu. Liberālisma politiskās teorijas pamatā ir politiskā vienošanās starp indivīdu un politisko režīmu, valdību. Tomēr 20.gadsimta sākumā klasisko liberālismu sāka aizstāt tā saucamais sociālais liberālisms, kam raksturīga bija iecietīgāka attieksme pret labklājības sabiedrību un valsts iejaukšanos saimnieciskajā dzīvē.[2]
Radās liberālas politiskās partijas, no kurām daudzas vēl šodien ir valdošās vai ietilpst valdošajā koalīcijā. Mūsdienās liberāļi ieņem redzamu vietu Eiropas Parlamentā. Šobrīd vēl daudzi politiķi Latvijā baidās no vārda „ideoloģija”, kas plaši tika lietots padomju laikā.…