Ievads.
Politiskā ideoloģija, tāpat kā jebkura cita apvieno cilvēkus ar vienādiem vai līdzīgiem uzskatiem. Ir daudz un dažādas ideoloģijas definīcijas, proti, ko mēs saprotam ar vārdu „ideoloģija”, bet ir pilnīgi skaidrs, ka laika gaitā izveidojušās trīs visnozīmīgākās:
o Konservatīvisms;
o Sociālisms;
o Liberālisms.
Katra no ideoloģijām atspoguļo savādākus priekšstatus par to, kā būtu jāpārvalda valsts. Visām trim piemīt noteikta politisko uzskatu sistēma, ar kuras palīdzību tiek panākta maksimāla tuvība ideoloģijas izpausmēm vai uzskatiem, kādai ideoloģijas realizācijai būtu jābūt.
Ikvienai ideoloģijai ir tās svarīgākie elementi: centrālā ideja, noteikts pasākumu komplekss, kas būtu jāīsteno ideoloģijas attīstīšanai, īstenošanas stratēģija, propaganda un programmas realizēšana.
Viena no mūsdienās vispētītākajām politiskajām parādībām ir politiskā brīvība, kas ir arī viens no liberālisma ideoloģijas pieturas punktiem. Liberālisms priekšplānā izvirza indivīda brīvību un autonomiju, brīvību no valsts un sabiedrības iejaukšanās „personiskajā” telpā un īpaši akcentē indivīda iniciatīvu un atbildību [1].
Liberālisms.
Saskaņā ar definīciju, liberālis ir cilvēks, kas savā rīcībā piekopj liberalitāti, t.i. otra cilvēka brīvības un patstāvības cienīšanu, iecietīgu izturēšanos pret citiem [2]. Taču iemesli, kāpēc liberāļi tic brīvībai, un veidi, kā viņi to pārvērš politiskajā mācībā un rīcībā ir dažādi. Liberālisms (lat.val. liberalis – brīvam raksturīgs, brīvs, brīvībā dzimušam piederīgs [3]) ir politiskās domas strāvojums, kas atzīst par svarīgākām vērtībām cilvēka brīvību un neatkarību, valsts vara institūtu izveidi vēlēšanu ceļā, to minimālu iejaukšanos pilsoņu dzīvē un stingru likumu ievērošanu [4].
Liberālisms, sākotnēji dēvēts par klasisko liberālismu, ir viena no pirmajām politiskajām ideoloģijām. Liberālisms „vienlaicīgi ir teorija, doktrīna, programma un politiskā prakse. …
