Apstiprinot mantojuma tiesībās, tiesa nosaka, vai lūdzējs ieguvis visu mantojumu kā vienīgais mantinieks vai tikai kā līdzmantinieks — tā zināmu daļu un kādu īsti. Tiesa neizšķir jautājumu par kāda priekšmeta piederību pie mantojuma masas un neapstiprina mantinieku tiesības uz noteiktiem priekšmetiem, bet gan izšķir jautājumu, vai mantiniekiem, kas savas tiesības uz mantojumu pieteikuši, vispār tādas ir. Apstiprinot mantiniekus mantojuma tiesībās, tiesa var rīkoties vienīgi uz likuma pamata, bet nevar ņemt vērā starp mantiniekiem noslēgtu vienošanos.
Līdzmantinieki var iegūt mantojumu gan vienādās daļās, gan dažādās, atkarībā no tā, vai ir bijusi likumiskā mantošana (laulāto, radinieku un adoptēto mantošana, pēc galvām, pēc ciltīm), pēc testamenta (kādas daļas katram mantiniekam novēlētas) vai mantojuma līguma.
Kamēr līdzmantinieki valda mantojumu nedalīti, viņu savstarpējās attiecības regulē Civillikuma 715.- 723.p. noteikumi, bet, ja viņi vēlas mantojumu dalīt, tad to regulē 724.-726.p. noteikumi. Pārdzīvojušā laulātā tiesību pārvaldīt un lietot nedalītu īpašumu nosaka 394.panta noteikumi.
Pirms Civillikuma pieņemšanas Latvijas valsts atsevišķās daļās bija vērojama nevienāda mantojuma dalīšanas kārtība. Rielumlatvijas civillikumos (3.d.) bija atsevišķi noteikumi mantotās nekustamās mantas dalīšanai pēc Vidzemes zemes tiesībām un pēc Kurzemes zemes tiesībām un arī pēc pilsētas tiesībām. Latgalē mantojuma dalīšanu noteica Latgales civillikumi (10.sēj. l .d.). Latgales civillikumus raksturo normu trūcība; tas attiecināms arī uz mantojuma dalīšanu; šinī likumā, piemēram, velti meklēt norādījumus, kā noteikt dalāmo masu: kādi priekšmeti no masas jāatdala un kādi jāpieskaita dalāmai masai no tā, ko mantinieki saņēmuši pirms dalīšanas, mantojuma devējam dzīvam esot. Un vienīgi likuma nepilnības dēļ Latgalē nācās novērot, ka daudz skolots dēls pie dalīšanas prasa tādu pat daļu, kā neskolotais brālis saimniecības kopējs.…