18. gs. 80. gados strauji saasinājās feodālā absolūtisma krīze Francijā. Atšķirībā no gadsimta vidus, kad valsts ekonomika gāja tikai uz priekšu, tad gadsimta vidū viss gāja uz pretējo pusi. Liela mērā vaina ir jānoveļ uz iepriekšējo Francijas karali, kurš noslēdza līgumu, kas ļāva ienākt lētajām angļu precēm vietējā tirgū. Šī iemesla dēļ samazinājās ražošana un sākās bezdarbs. Klāt visam nāca vēl sliktie laika apstākļi, kas nedeva nekādu labību. Pārtikas cenas arvien sadārdzinājās. Sākās bads, cilvēkiem neapmierinātība auga, izraisījās daudz nemieri. Bija nepieciešamas lielas pārvērtības. Šā iemesla dēļ arī aizsākās Lielā franču revolūcija, kas bija ļoti nežēlīga un prasīja daudzu cilvēku upurus.
Valsts absolūtisma krīzes pamatā bija netikai saimnieciskā, bet arī valsts pārvaldes problēmas. Viens no svarīgākajiem valsts pārvaldes problēmu iemesliem bija kritisks valsts finansu stāvoklis, ko vēl vairāk pasliktināja lielais valsts parāds. Monarhija bija pie finansu bankrota sliekšņa. Francijas karalis Luijs XVI situāciju mēģināja glābt palielinot nodokļus. Taču arī aristokrāti apzinoties zemnieku smago stāvokli atteicās apstiprināt jaunos nodokļus. Šajā situācijā nodokļu palielināšana neuzlabotu valsts kases stāvokli, jo zemnieki vienkārši nespētu nomaksāt nodokļus. Karalim radās doma uzlikt nodokļus privileģēto kārtām, sasaucot notabļu - karaļa izraudzītu privileģēto kārtu dižciltīgāko pārstāvju sapulci. Taču notabļi nepiekrītot reformām pieprasīja sasaukt Ģenerālštatus, kuri nebija sanākuši kopš 1614. gada. Noteicošo lomu Ģenerālštatos cerēja iegūt privileģēto kārtu virsotnes.…
