Melnā nāve (reizēm arī melnais mēris) bija pandēmija Eirāzijā un Ziemeļāfrikā 14. gs. vidū. Tiek lēsts, ka tajā mira vismaz 75 miljoni cilvēku. Par tās visticamāko izraisītāju tiek uzskatīts buboņu mēris. Līdz pat 18. gadsimtam Eiropā turpinājās dažāda apmēra mēra uzliesmojumi, kurus, visticamākais, izraisīja tā pati slimība, tomēr šis jautājums ir strīdīgs. Reizēm apzīmējums "melnā nāve" tiek attiecināts arī uz vēlākajiem mēra uzliesmojumiem vai mēri kā tādu.
Izcelsme meklējama Āzijas kontinenta vidienē, no kurienes tas tika ievazāts Melnās jūras ostās. Saslimušie jūrnieki mēri no Krimas izplatīja Bizantijā un 1347. gadā divi dženoviešu kuģi ar pusdzīviem un mirušiem cilvēkiem pietauvojās kādā no Sicīlijas ostām. Ar mēri inficētie parazīti: žurkas, blusas, utis un citi izplatīja šo „elles” slimību zibens ātrumā. Dažu gadu laikā mēra pandēmija jau plosījās Itālijā, Francijā, Vācijā, Zviedrijā, Livonijā, kā arī Krievzemē. Ir arī ziņas par spēcīgiem šīs slimības atkal uzliesmojumiem no 15. līdz pat 19. gs. Ārsti šo slimību izpētīja krietni vēlu (ap 18. un 19 gs. vidu).
Nevienai citai sērgai epidēmiju vēsturē nav tik ļoti daudz traģisku lappušu kā mērim, kas savā gājienā iznīcināja ne vienu vien pilsētu un lauku iedzīvotāju, bet Eiropā, piemēram, atnesa sev līdzi arī kultūras pagrimumu un līdz ar to milzīgus zaudējumus visai cilvēcei. Mēra hronika, bez šaubām, ir viena no visdrūmākajām grāmatām pasaules kultūras vēsturē.
Kad izbeidzās nāves dejas laiks un no Eiropas mēris devās uz tām zemēm, no kurienes bija nācis, kad zinātne piedzīvoja bakterioloģijas uzplaukumu un uzsāka cīņu pret nāvi nesošajiem vīrusiem, kad mēra problēmas sāka risināt uz zinātniskiem pamatiem un ar daudzsološām metodēm, tad sekoja ne vien triumfs un uzvaras, bet arī ārstu varonība, kurus briesmas, kas saista ārstu zinātnieku un ārstu praktiķi ar vārdu „mēris”, nav nekādi spējušas atbaidīt.
Pastāv vairākas teorijas par to kāda slimība bijusi melnā nāve. Ir zināms, ka melnā nāve izplatījās ļoti strauji un vairums slimnieku mira 3-5 dienas pēc simptomu parādīšanās. Rakstiskajos vēstures avotos minētie simptomi ir buboņi, zilimelni plankumi uz ādas, asiņu atvemšana, deguna asiņošana īsi pirms nāves. Inficēties varēja kā tiešā saskarē ar slimniekiem vai viņu līķiem tā arī lietām vai vietām ar kurām viņi saskārušies.…
