Senajiem latviešiem bija četri lielākie svētki, kas saistīti ar saules stāvokli, debess lokā jeb tā saucamajiem saulgriežiem:
Ziemas saulgrieži - ziema - Ziemassvētki, kad diena visīsākā un nakts visgarākā;
Pavasara saulgrieži - pavasaris - Lieldienas, kad diena un nakts vienādā garumā;
Vasaras saulgrieži - vasara - Jāņu diena, kad nakts visīsākā un diena visgarākā un
Rudens saulgrieži - rudens - Apjumības, Miķeļi, kad atkal diena un nakts vienāda garuma.
Kad saule sāk iet savu uzvaras ceļu, ziemas un vasaras saulgriežu vidū, latvieši svin Lieldienas. Tā ir pirmā svētdiena pēc pavasara pilnmēness.
1.LIELDIENU JĒGA UN SATURS
Lieldienas ir pavasara saulgrieži, ko svin par godu pavasara un saules atnākšanai, kuros ar rituālām darbībām mēģina palīdzēt zemes atmodai un jau laikus nodrošināt zemes auglību, kā arī veicināt tās svētību. [8., 1.]
Kādreiz cilvēks dzīvodams saskaņā ar dabu un pats būdams dabas sastāvdaļa, bija cieši saistīts ar dabā un dvēselē notiekošajiem procesiem, sevišķi ar sauli, kas nosaka gadalaiku maiņas un līdz ar to arī gadskārtu ieražas. Dažām dienām ir īpaša nozīme, kad vajag uzsākt vai nobeigt darbus laukā un mājā. Pie šādām dienām pieder Lieldienas. Tās iezīmē pavasara punktu, kad turpmākā Zemes tecējumā ap Sauli dienas gaisma turpina pieaugt un nakts tumsa samazināties. Lieldienu jēga un saturs - diena kļuvusi garāka par nakti. [8., 1.]
Jau laikus pirms Lieldienām cilvēki dabā redz pārmaiņas, kas nes vēsti par pavasara iestāšanos un Lieldienu tuvošanos: saule pakavējas ilgāk pie debesīm, gaiss kļūst siltāks, sniegs nokūst un no zemes parādās pirmie asni un zāles stiebriņi. Pēc garās ziemas visi nepacietīgi gaida Lieldienas, kas iezīmē pilnīgu Saules uzvaru pār tumsu un dabas atmodu:
„Nāc nākdama Lieladiena,
Visi bērni tevi gaida,
Visi bērni tevi gaida,
Aiz vārtiem sasēduši.” [9., 32278]
Ļaužu dzīvē skaļu prieku par Lieldienu tuvošanos izteic rotāšana un gavilēšana. Tā ir jaunu meitu dziedāšana klusos vakaros, apdziedot dabas atmodu, puķes un jaunu ļaužu attieksmes:
„Kalnā kāpu es dziedāt,
Uz akmeņa gavilēt,
Lai trīc visa tautu zeme,
Lai dzird mani bāleliņi.” [9., 33259-1.]
Kad dzird meitas gavilējam un rotājam, tad Lieldienas vairs nav tālu:
„Klausījos, brīnījos
Kas aiz kalna gavilēja
Lieldieniņa braukšus brauca,
Asnus veda vezumā.” [1., 32294.]
Lieldienās jādomā par apģērbu, jo laiks vēl ir vēss un vairums izdarību notiek ārā:
„Ko Lieldienas man atnesa,
Par gadskārtas gaidījumu?
Vienu pašu zīdautiņu
Vējiņam vicināt.” [1., 32395.]
Lieldienu mielastā goda vieta ir olām un plāceņiem, kas simbolizē Sauli un Saules atmodu.
„Dēj mana vistiņa,
Trīs olas dienā!
Nāks mana māsiņa
Par Lielu dienu.” [9., 32212-2.]…
