NOBEIGUMS
2. Pasaules kara izcelsmes un vērtējuma problēmā dominē divi virzieni: sabiedroto vēstures shēma un marksistiskā historiogrāfija. Prioritāte Pasaules kara vērtēšanā ir uzvarētājiem. Protams, marksismā joprojām valda dogmatiski uzskati par imperiālisma agresīvo dabu, imperiālistisko valstu neatrisināmām pretrunām, ekonomiskām nesaskaņām, pasaules pārdali u.tml.
Savukārt, sabiedroto vēstures shēma galīgi izveidojusies pēc 2. Pasaules kara. Vācijai nācās uzņemties gandrīz vai “iedzimtu vainu”. Rietumi ir civilizācijas augstākais sasniegums, demokrātija, likuma vara, brīvais tirgus. Tiek nosodīts fašisms un nacisms, tāpēc PSRS tēls ir romantizēts. Kļūdas un noziegumi netiek vērtēti pēc vienotiem kritērijiem. Ir bijusi Nirnberga, bet nav sagaidāma tiesa pret komunismu.
Mūsdienās sabiedroto shēma ir mainījusies. Vairs netiek meklēts viens vainīgais. Vairākas valstis ar savu politiku tieši vai netieši sekmēja kara izraisīšanu un turpmāko gaitu.
Daudzas nesenās vēstures problēmas ir politiski tik jūtīgas, ka vēsturniekam ir vajadzīga liela uzdrīkstēšanās, lai publicētu secinājumus, kas neatbilst sabiedrības vairākuma uzskatam. Nereti vienus un tos pašus notikumus dažādu valstu vai tautu vēstures tradīcija aplūko pilnīgi atšķirīgi. Vēsturnieka pētījumus un secinājumus ietekmē arī viņa paša politiskie uzskati un tas, ka arī viņš ir iesaistīts notikumos, kurus cenšas aprakstīt. ir nepieciešama zināma laika distance, lai izkristalizētos notikumu dziļākā jēga un skaidri būtu saskatāmas attīstības tendences.
Līdz pat komunistiskās sistēmas sabrukumam lielas grūtības radīja tas, ka Padomju Savienības un citu sociālistisko valstu arhīvi bija gandrīz nepieejami ārvalstu pētniekiem. Arī pašmāju vēsturnieku iespējas strādāt arhīvos bija ierobežotas. paši svarīgākie arhīvi (piemēram, Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas, PSRS Valsts Drošības komitejas u.c.) bija pieejami tikai “īpaši uzticamiem” vēsturniekiem, kuru uzdevums bija nevis noskaidrot vēsturisko patiesību, bet gan sniegt vēstures faktus tādā interpretācijā, kas atbilda valsts un Komunistiskās partijas vadības interesēm. Statistisko un socioloģisko materiālu ticamības pakāpe bija ļoti zema, jo informācija, kas neatbilda sociālistisko režīmu ideologu izpratnei par pozitīvās attīstības tendencēm, tika uzskatīta par nevēlamu.
…
