Ir atkal pagājušas četri gadi un atkal reklāmu stendus klāj partiju solījumi. Tikai daļa no partijām lielu uzmanību pievērš dabai, sakārtotai videi. Lai arī kā mēs attīstīsim valsts rūpniecību mēs nevaram novērsties no dabas, kas mums ir devusi neizsakāmas dabas bagātības. Varbūt mē tikai tagad sākam lēnam pievērst uzmanību šai bagātībai, ir jāzin, ka to mēs arī varam zaudēt. Tāpēc man likās svarīgi ieskatīties Latvijas Republikas Vides aizsardzības politikā un aktuālā problēmā – lietoti akumulatori.
Atbildes uz problēmas risinājumiem meklēju LR likumā “Par dabas resursa nodokli”, mācību grāmatās un presē.
Vides aizsardzībā būtiska ir bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas sakārtošana atbilstoši Eiropas savienības normatīviem. Nepieciešams likvidēt pagātnes sekas un attīstīt adekvātu, videi nekaitīgu bīstamo atkritumu apsaimniekošanu, lai nodrošinātu videi nekaitīgu bīstamo atkritumu pārstrādi vai galējo deponēšanu.
Bīstamie atkritumi – saimnieciskās vai citas darbības rezultātā radušies bīstamie atlikumi un blakusprodukti, kas var būt gan piesārņotāji, kuri negatīvi ietekmē vidi un cilvēku veselību, gan materiālu resursi, kurus izmanto tūlīt pēc to radīšanas vai pēc attiecīgas speciālas pārstrādes (apstrādes). LR likuma “Par bīstamajiem atkritumiem” nozīmē to bīstamību raksturo: eksplozivitāte, ugunsdrošība, uzliesmotspēja, toksiskums, korozivitāte, nevadāma reaģētspēja, spēja izraisīt kancorigēnas, mutagēnas un citas pārmaiņas dzīvajos organismos.
Pašlaik Latvijā ir jārisina divu veidu problēmas. Pirmās ir saistītas ar totalitārā režīma radīto seku likvidāciju, otrās – ar tautsaimniecības pārstrukturēšanu atbilstoši tirgus ekonomikas prasībām (mainoties tirgum, notika ārkārtīgi daudzu uzņēmumu ražošanas sašaurināšanās, arī likvidācija un pārstrukturēšanās).…