Lietu tiesības ir tiesību nozare, kas regulē attiecības , kas pastāv starp tiesību subjektu un tiesību objektu. Lietu tiesība ir spēkā pret jebkuru tiesību subjektu. Galvenā lietu tiesību atšķirība no citām tiesībām ir tā, ka tiesību objekts vienmēr ir materiālas dabas. Lietu tiesību objekts nevar būt darbība.
Civillikuma lietu tiesību daļa reglamentē tiesiskās attiecības, kas saistās ar lietām.
Lietu tiesības apskata un regulē tiesiskās attiecības divos galvenajos veidos:
1)īpašuma tiesības uz savu lietu (valdījums un īpašums);
2)īpašuma tiesības uz svešu lietu (servitūti un reālnastas un ķīlas tiesības).
Šajā referātā tiks aplūkots lietu tiesību iedalījums, kā arī sniegts shematisks ieskats lietu klasifikācijā (Pielikums).
Īpašums ir viena no svarīgākajām un apjoma ziņā pilnīgākajām lietu tiesībām. Īpašuma tiesību raksturo īpašuma tiesību subjekta –fiziskas un juridiskas personas – tieša un tiesiska vara pār lietu. Civillikuma 927. pants nosaka, ka “Īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t.i., tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību.”
Attiecība starp personu un lietu ir sabiedriska attiecība, jo uzliek pienākumu visām pārējām personām respektēt šo īpašnieka tiesību un atturēties no darbībām, kas varētu kaitēt šo tiesību realizācijai.
Īpašuma tiesību institūtu veido Civiltiesību normas, kas regulē īpašuma iegūšanu, īpašuma tiesību izbeigšanu, īpašnieka tiesības (īpašuma tiesību saturu un aizsardzību) un īpašuma aprobežojumi.
Īpašuma tiesību saturu nosaka, ka īpašniekam ir tiesības valdīt, lietot un rīkoties ar lietu. Pie kam, par īpašuma priekšmetu var būt tas viss, kas ar likumu nav noteikti izņemts no vispārējās apgrozības (929.p) Lietas, kas izņemtas no civiltiesiskās apgrozības , nevar būt par īpašuma tiesību priekšmetu.(*).…