Kopš Senās Romas laikiem jēdziena LĪGUMS izpratne visā Eiropā sevišķi nav mainījusies līdz pat šim brīdim. Līgums ir visplašāk lietotais saistību tiesību nodibināšanas veids, kur personas uz savstarpējās vienošanās pamata atrisina visdažādākos jautājumus, sniedz pakalpojumus, organizē saskaņotu darbību. Latvijas Republikas vienu no galvenajām Civillikuma daļām veido normas par pušu līgumiskajām tiesībām, pienākumiem, līgumu noslēgšanas kārtību, izpildi, kā arī atbildību tiesību pārkāpumu gadījumos. Līgums ir pazīstams ne tikai civiltiesiskajās, bet arī administratīvajās attiecībās un starptautiskajās attiecībās. Tas ir viens no visizplatītākajiem civilo tiesību, kā arī pienākumu rašanās pamatiem.
Šī darba mērķis atklāt un raksturot līguma jēdziena būtību, nozīmi, kā arī līgumu veidus un formas.
"Līgums plašākā nozīmē ir ikkatra vairāku personu savstarpēja vienošanās par kādu tiesisku attiecību nodibināšanu, pārgrozīšanu vai izbeigšanu. Līgums šaurākā nozīmē ir vairāku personu savstarpējs ar vienošanos pamatots gribas izteikums, kuru mērķis ir nodibināt saistību tiesību."1
Līguma noslēgšanai ir vajadzīga vienošanās, kas vērsta uz civiltiesiskās saistības vai vairāku saistību nodibināšanu. Līgums rada vienai pusei saistību, pienākumu izdarīt kaut ko par labu otrai pusei. Citos gadījumos arī otrai pusei rodas saistības, pienākumi – piem., samaksas izdarīšana vai kādas citas darbības izpildīšana. Saistītās puses līgumā tiek sauktas par parādnieku un kreditoru, pakalpojuma sniedzēju un pakalpojuma saņēmēju, atkarībā no tā, kāds ir šo pušu izpildāmais darbības raksturs. Saistības, kas tiek atrunātas līgumā, norāda, ka puses uz norunas pamata savā starpā tiek saistītas ar zināmiem, norunātiem noteikumiem, kā arī apsolījumu. Nepareizs ir uzskats, ka līgums ir tikai tas, kas uzrakstīts un parakstīts dokumenta veidā. Līgums var arī būt mutisks, to var noslēgt ar konkrētām darbībām.…
