Līguma noslēgšanas īpatnības saskaņā ar patērētāju tiesību aizsardzības likumu

Ievads.

Spēkā esošais “Patērētāju tiesību aizsardzības likums” (turpmāk tekstā PTAL) tika pieņemts 1999.gada 3.martā, nomainot 1992. gadā pieņemto iepriekšējo likumu “Par patērētāju tiesību aizsardzību”. Vispārīgi šis fakts ir uzskatāms par ļoti nozīmīgu soli tuvāk situācijai, kad patērētāji zina par savām tiesībām un ir gatavi tās aizstāvēt, ja vien netiktu izmainīta patērētāja definīcija, kas pašlaik atrodas pretrunā ar Eiropas Savienības direktīvām, kas Latvijai vēl nav saistošas, bet iestājoties par tādām kļūs.
Tā kā mana darba nosaukums ir līguma noslēgšanas īpatnības saskaņā ar PTAL, tad darbs balstīsies uz līguma noslēgšanas pamatprincipiem saskaņā ar LR Civillikumu un speciālām normām, kas ir paredzēti PTAL.
Par sava materiālo bāzi es izmantošu jau pieminēto PTAL, LR Civillikuma komentārus prof. K. Torgāna vispārējā redakcijā, ES direktīvas par distances un patērētāju kreditēšanas līgumiem, kā arī savus spriedumus un vērtējumus.


Līguma noslēgšana.

Jebkurš darījums, kas ir noslēgts atbilstoši valstī pastāvošajām tiesību normām saista darījuma puses jeb nodibina starp šīm pusēm tiesiskas attiecības, kur viena puse ir kreditors, bet otra – parādnieks. To apliecina arī LR Civillikuma 1401.pants: “Saistību tiesības ir tādas tiesības, uz kuru pamata vienai personai – parādniekam – jāizdara par labu otrai – kreditoram – zināma darbība, kam ir mantiska vērtība.” Lai vispār nonāktu pie darījuma slēgšanas ir nepieciešami izpildīt vairākus priekšnoteikumus. Neviens darījums nevar notikt bez dalībnieku gribas izteikumiem, tas ir, vēlmei izdarīt tieši šo darbību un ne citu. LR Civillikuma 1427.pants nosaka – “Pie tiesiska darījuma būtības pieder tā taisītāja gribas izteikums, bet divpusējā vai vairāku pušu darījumā vajadzīgs visu tā dalībnieku saskanīgs gribas izteikums. Kamēr griba nav vēl izteikta, tai nav nekāda tiesiska spēka.”
…