Limbaži bijusi sena lībiešu apmetne ar pili, par ar ko liecina pilsētas senais nosaukums Lemisele. No šī nosaukuma vēlāk radies vāciskais Lemsall un latviskais Limbaži.Tolaik ar jūras kuģiem pa Svētupi un Dūņezeru šurp braukuši arī svešzemju tirgoņi. Pēc novada pakļaušanas, tirdzniecībai izdevīgā vietā, bīskaps Alberts 1223.gadā licis būvēt mūra pili, kurai apkārt apmetās tirgotāji un amatnieki.
14.gs te ir jau bijusi pilsēta-lielās Hanzas savienības locekle un vienlaikus arī plaša, pārsvarā latviešu, apdzīvota novada saimnieciskais centrs. Tolaik pēc iekšzemes precēm-medus, vaska, kokmateriāliem, ādām, labības-brauca jūras kuģi no Lībekas, Visbijas, Kopenhāgenas un citām attālākām zemēm. 1385.gadā Rīgas arhibīskaps Johans IV dāvināja zemes gabalu pilsētas tālākai izbūvei, oficiāli piešķirot pilsētas tiesības un nocietinot to ar mūriem un aizsarggrāvjiem. Dzīvojamo ēku skaits lēsts ap 400, bet iedzīvotāju skaita ziņā Lemisele atpalikusi tikai no Rīgas. 14.gs beigās pilsētā bija ap 6000 iedzīvotāju.
16.un 17.gs karos (Livonijas un zviedru - poļu) pilsēta nonāca gan poļu, gan zviedru rokās. To vairākkārt izpostīja un izlaupīja. 1621.gadā Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs uzdāvināja Limbažus kopā ar apkārtējām zemēm Rīgas pilsētai. Rīgas pakļautībā pilsēta atradās līdz 1877.gadam. Lielie nodokļi par zemi, tirgošanos un amatniecību, kā arī dažādie ierobežojumi kavēja pilsētas attīstību un uzplaukumu. Pēc panīkuma un kariem 1621. gadā bija palikuši tikai12 namnieki.
Stāvoklis mainījās arī pēc Ziemeļu kara (1700-1721), kad Vidzeme tika pievienota Krievijai.1747.gada ugunsgrēkā pāris stundu laikā nodega visa pilsēta, neskarot tikai 4 ēkas. Kaut arī pilsētu atjaunoja, tās turpmākā attīstība bija gausa.1773.gadā Limbažos bija 549 iedzīvotāji. Pilsēta lēni atjaunojās tikai 19.gs. 1821.gadā pilsētā dzīvoja 674 iedzīvotāji un bija 80 mājas. Kopā ar latviešiem pilsētā dzīvoja vācieši, ebreji, krievi, baltkrievi un ukraiņi. Iedzīvotāju galvenā nodarbošanās bija amatniecība un tirdzniecība.
Straujāka pilsētas attīstība sākās 19.gs otrajā pusē. 1884.gadā šeit sāka darboties pirmais rūpniecības uzņēmums-J.Husmaņa fabrika (vēlāk „Limbažu filcs”). 1888.gadā darbu uzsāka arī A.Tīla cepuru fabrika. Pēc Baumaņu Kārļa ierašanās no Pēterburgas, 1882.gadā, aktivizējas pilsētas sabiedriskā dzīve. Tika nodibināta Limbažu saviesīgā biedrība un izveidota pirmā pilsētas bibliotēka. Pilsētā darbojās vairākas izdevniecības. Saimnieciskā attīstība veicināja iedzīvotāju skaita pieaugumu:1863.gadā – 1134 iedzīvotāji, 1897.gadā 2412, bet 1914.gadā 4700.
Pēc Pasaules kara gadu panīkuma saimnieciskā un kultūras dzīve Limbažos atjaunojās ar jaunu sparu, kuras iedzīvotāju galvenā nodarbošanās bija tirdzniecība un amatniecība. Limbažu attīstību veicināja 1934.gadā izbūvētā Rīgas-Limbažu dzelzceļa līnija. 1936. gadā atklāja jauno slimnīcu (50 gultasvietas), bet 1933.gadā-vienības namu. Strauja pilsētas izaugsme sākās pēc 1967.gada, kad izveidoja Limbažu rajonu, tad pilsētā sākās intensīva celtniecība. Vienģimenes dzīvojamo ēku būvniecība koncentrējās Rīgas un Alojas šoseju virzienos. Par galveno saimniecības nozari kļūst rūpniecība, bet par lielākajiem pilsētas uzņēmumiem līdzās „Limbažu filcam” kļuva pienotava, mežrūpniecības saimniecība un „Lauktehnika”.…
