Par literāro valodu sauc apzināti normētu, vienotu un izkoptu visas tautas valodu ar rakstu un runas formu. Literārā valoda visai tautai kalpo par saziņas un kopdarbības līdzekli jebkurā dzīves nozarē, tā pārstāv tautu citu tautu vidū.
Valoda ir ne tikai saziņas un komunikācijas veids starp cilvēkiem, bet arī kultūrvēsturiskais mantojums, ko veido pats cilvēks un vide ap viņu. Literārā valoda ir vienota, izkopta, bagātīga vienotas tautas valoda, kuras galvenais uzdevums ir dot cilvēkiem iespēju izteikt savas domas un jūtas ar vārdu palīdzību. Lai arī ar literāro valodu mēs sastopamies katru dienu, tā atšķiras no ikdienas valodas ar savu vienveidīgumu, pareizo izrunu, bagātināto valodu un normēto formu.
Literārā valoda ir reizē kultūras attīstības rezultāts un kultūras ierocis. Literārās valodas uzdevums ir dot mums iespēju izteikt visu, ko domājam. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai tā būtu bagāta. Jo bagātāka būs literārā valoda, jo tā labāk veiks savu uzdevumu.
Katras dzīvas literārās valodas pamats, tās spēka avots ir dzīvā tautas ikdienas valoda. Literārā valoda izdzīvo tikai tik ilgi, kamēr tai ir ciešs sakars ar tautas ikdienas valodu. Tiklīdz literāra valoda zaudē savu sakaru ar ikdienas valodu ( kā savā laikā latīņu valoda), tā beidz attīstīties kā dzīva valoda. Tādēļ literārās valodas dzīvības intereses prasa, lai tā neatrautos no tautas ikdienas pamata.…