19.gs. pirmajā pusē veidojās savdabīga literatūras kopaina. Tās attīstība kļuva straujāka, radās jauni virzieni. Šie procesi norisinājās strauji – dažos gadu desmitos. Cits citam līdzās labi sadzīvoja dažnedažādi literārie virzieni, bagātinot literatūras kopainu.
Viens no pirmajiem jaunā gadsimta virzieniem bija romantisms. Tas radās kā cilvēka gara un jūtu dzīves atbilde uz vēstures izmaiņām. Lielās franču revolūcijas izraisītās emocijas un tās traģiskās pieredzes apzināšanās veidoja romantisko pasaules uztveri. Neņemot vērā arī citas gadsimta kolīzijas – Napoleona karus, tautu nacionālās atbrīvošanas kustības, 1830. un 1848.g. revolūcijas -, romantismu ir grūti izprast.
Kaut arī romantisms veidojās kā pretreakcija apgaismībai (īpaši tās sludinātājam nacionālismam) un asi vērsās pret klasicisma kanoniem, tas vairāk no abiem noliegtajiem ņēma nekā atmeta. Romantisms ienāca strauji, noārdot visu sev nepieņemamo.
Romantismu ir grūti definēt. Romantisma termins pirmo reizi parādījās 1819.gadā. Ne F. Šlēgelis, ne Novāliss arī neizskaidroja, kas īsti raksturo jauno virzienu. Romantismam grūti atrast arī vienotu iedvesmas avotu.
Romantisms savā veidā tiecās uztvert un saprast pasaules vēsturisko attīstību. Viena no romantisma iezīmēm bija apzināta tieksme radīt vispārinātus simboliskus tēlus. Romantiķus saistīja Bībele, antīkie, viduslaiku un folkloras mīti, un viņi tos daudzkārt radoši pārstrādāja un izmantoja.
19.gs. trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados izveidojās romantiskais sociālais romāns (Ž. Sanda, V. Igo), kas atmaskoja buržuāziju, valdošo slāņu divkosību, korupciju un netaisnību. Vienlaikus romantiķi ticēja providencei, kas nepakļāvās saprātam, bet ko cilvēks spēja iegūt ar savu iztēli. Teorētiski romantiķiem nebija vienotas koncepcijas prāta un jūtu attiecību izvērtējumā. Romantiķu pievēršanās vēsturei palīdzēja nostiprināt nacionālo pašapziņu, kas jo īpaši bija svarīgi tām tautām, kas cīnījās par apvienošanos vai par savu neatkarību.
Vēsturiskā romāna jomā liela nozīme bija Valtera Skota daiļradei. Viņš izveidoja šā romāna paraugstruktūru, izstrādājot pilnīgi jaunus vēstures redzējuma principus. Romantiķu uzmanības centrā bija personības ar neierobežotām spējām. Tā alka izprast dabas, sabiedrības un vēstures vienotības likumības, cenšoties tajās iekļauties.…
