Pēc beidzamās zemgaļu sakāves 1290. gadā visa latviešu zeme bija kļuvusi par vācu koloniju. Viduslaikos Latvijas teritorijā bija izveidojušās četras puslīdz patstāvīgas valstiņas, no kurām cienījamākā bija Rīgas arhibīskapija. Arhibīskapijas valdnieks bija Rīgas arhibīskaps, kam teorētiski bija pakļauti visi pārējie Latvijas zemes kungi – Livonijas ordenis, Kursas bīskaps un Rīgas pilsēta. Arhibīskapus vēlēja Rīgas domkapituls (bīskapa baznīcas (doma) garīdznieku kolēģija), bet amatā iecēla un apstiprināja pāvests. Sākot apmēram ar 15. gs. Livonijas ordenis, lai panāktu sev labvēlīga kandidāta iecelšanu par arhibīskapu, biežie iejaucās kandidātu izvēlē, kas nereti noveda pie nesaskaņām un par atklātām sadursmēm starp domkapitulu un Rīgas pilsētu (kas parasti nostājās domkapitula pusē) un Livonijas ordeni. Lai gan arhibīskaps bija savas zemes augstākais tiesnesis, tomēr, būdams priesteris, pēc kanoniskajām tiesībām viņš nedrīkstēja piedalīties lietu izlemšanā, kur jāpiespriež nāves sods, tāpēc krimināllietu izšķiršanā arhibīskapa pārstāvis bija fogts jeb soģis, kam bija pakļauti visi arhibīskapijas iedzīvotāji; viņam bija arī tiesības lemt par cilvēku dzīvību un nāvi.
Visa arhibīskapija bija iedalīta vismaz 23 teritoriālās vienībās jeb draudžu novados; dažkārt dokumentos minēts arī dalījums pilsnovados un novados, kas, šķiet, bija identiski draudžu novadiem.
Arhibīskapa padomdevēji bija Rīgas katedrāles jeb Dombaznīcas domkungi – skaitā 12, priesteri, kas veidoja kanoniķu kolēģiju jeb domkapitulu. Domkungus vēlēja pats domkapituls, un, pakļauti mūku regulai, viņi dzīvoja klosterī pie Dombaznīcas. …