XII. gadsimta beigās un XIII. gadsimta sākumā latīņu valodā rakstītajos dokumentos un hronikās ar nosaukumu ,,Livonija” saprata teritoriju, ko apdzīvoja lībieši, bet kopš XIII. gadsimta otrā ceturkšņa tā sauca visu vācu iebrucēju iekaroto Latvijas un Igaunijas teritoriju. Vienotu valsti iekarotajā zemē vācu feodāļi neradīja. Saglabādami feodālo sadrumstalotību, iebrucēji izveidoja vairākas sīkas valstiņas.
Livonijas izveidošanās pamatu veidoja Ikšķiles bīskapi un to valdījumi. 1201. gadā bīskaps Alberts Bukshovdens savu troni pārcēla uz Rīgu un kļuva par Rīgas bīskapu. 1207. gadā Alberts iekarotās zemes nodeva Romas Svētās Vācu Impērijas ķeizaram un kļuva par viņa vasali, saņemdams Vācijas firsta statusu. Kopš šī brīža Rīgas bīskaps bija savas bīskapijas augstākais garīgās un laicīgās varas īpašnieks. Pēc dažiem gadiem, kad Alberts savas teritorijas jau bija paplašinājis, Romas pāvests pasludināja Rīgas bīskapijas neatkarību no Brēmenes bīskapa. Vēl pēc dažiem gadiem Rīgas bīskapija kļuva par arhibīskapiju.
Baltijā sagrābto zemju sadalīšanā bija nodibinājusies tāda kārtība, ka vienu trešdaļu no iekarotās teritorijas saņēma Zobenbrāļu ordenis, bet divas trešdaļas tika nodotas Rīgas bīskapam. Tāpēc divas trešdaļas no teritorijas, ko apdzīvoja lībieši un latgaļi, XIII. gadsimta sākumā saņēma Rīgas bīskaps. Dienvidigaunijas iekarošanas laikā tika nodibināta Tērbatas (Tartu) bīskapija. Pēc tam Igaunijā vēl izveidojās Sāmsalas-Lēnemā (Vīkas) bīskapija. Arī šajos gadījumos ievēroja to pašu principu: bīskaps saņēma 2/3 no iekarotās teritorijas, bet ordenis 1/3.…
