Livonijas valstiskā iekārta.
Livonijas ordeņa valstiņa bija lielākā un spēcīgākā Baltijā. Rīgas arhibīzkapija pēc lieluma bija otrā. Vēl bija Kurzemes, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapijas. Bīskapi bija arī šo valstiņu laicīgie valdnieki. Augstākie kungi skaitījās Romas pāvests un Vācijas ķeizars , tomēr viņu ietekmi Livonijā īpaši nejuta.
Livonijā augstākā garīgā amatpersona bija arhibīskaps, bet ietekmīgākā amatpersona praktiski bija ordeņa mestrs, kas vadīja spēcīgāko militāro organizāciju Livonijā. Pilnīgas varas Livonijas laikā nebija nevienam, jo nepārtraukti notika ķildas starp ordeni un Rīgas arhibīskapu. Ordeņa mestrs uzturējās Rīgas pilī, bet vēlāk Cēsu pilī. Mestru iecēla vācu ordeņa lielmestrs Prūsijā. Ordeņa valsts bija sadalīta aptuveni 40 apgabalos, kurus pārvaldīja komturi un fogti. Komturijas bija izveidotas militāri svarīgās vietās, to centri bija nocietinātas pilis. Fogti vairāk pārstāvēja civilo varu, sprieda tiesu, pārvaldīja apgabalu. Augstākās ordeņa amatpersonas veidoja kapitulu- ordeņa amatpersonu sapulci, kura vēlāk ieguva tiesības vēlēt mestru. Pavisam kapitulā bija 20 - 40 komturu un fogtu. Ordeņ brāļu bija ap 500. pārējo karaspēku veidoja karakalpi.
Bīzkapi savas zemes izlēņoja vasaļiem – bruņiniekiem, kuri zemi kopā ar zemniekiem saņēma par dienestu bīskapa karaspēkā. Vasaļiem bija liela ietekme, jo bīskapiem cita militāra spēka nebija.Atšķirībā no ordeņa vasaļiem, viņiem bija tiesas spriešanas un nodokļu piedzīšanas tiesības savos lēņos.
Rīgas arhibīskaps ienākumus guva no savu zemju zemnieku nodevām. Lielāko daļu zemes viņš izlēņoja vasaļiem. Līdzīgi ienākumus guva arī pārējie zemes kungi Livonijas valstīs. Vasaļi pārtika no sava lēņa zemnieku nodevām. Viņu vienīgais pienākums bija karadienests – Ja vasalis pārtrauca pildīt dienestu, lēni atdeva citam. Ar laiku vasaļi panāca, ka lēni varēja nodot mantojumā dēlam, kurš turpināja dienestu.
…
