Livonijas ordenis

Kad 1343. gadā sacēlās Ziemeļigaunijas igauņi, bet dāņi nespēja apspiest dumpi, to darīja ordenis, un 1346.gadā dāņu karalis pārdeva Hariju un Vīriju, ar Tallinu, Prūsijas virsmestram. Tikai viņa uzdevumā un vārdā Livonijas mestrs no 1341. gada pārvaldīja jauniegūtās provinces. Beidzot, ordenis vietvietām paplašināja savas robežas arī uz Rīgas virsbīskapa un Sāmsalas un Kurzemes bīskapu zemju rēķina. Iznākumā ordeņa teritorija bija vislielākā visā Livonijā un bez pārtraukuma sniedzās no Narovas līdz Mēmeles upei.

Secinājumi
Livonijas ordenis aizņēma lielu daļu Baltijas teritorijas – gan mūsdienu Latviju, gan Igauniju.
Livonijas ordeņa pastāvēšanas laikā, kā arī pirms tā specifiskās izveides, tika asimilētas daudzas latviešu tautas. Iesākumā šajā teritorija notika kristianizācijas mēģinājumi, vēlāk šeit izveidojās bīskapa rezidence. Dažas tautas pretojās kristīšanai, dažas pakļāvās uzreiz. Šī teritorija bija izdevīga arī tirdzniecības ziņā, tādēļ aizvien vairāk vāciešu apmetās šeit.
Livonijas ordenī tika uzņemti pārsvarā tikai vācu izcelsmes bruņinieki, arī mūki bija vācieši, tādēļ latviešu tautām bija maza loma viņu pastāvēšanas pamatos, un, var teikt, ka latvieši tika „asimilēti”.
…