Livonijas pilsētas un pilsētnieku tiesības
Attīstoties tirdzniecībai un amatniecībai, Livonijā radās miesti un pilsētas. Daļa no tām veidojās seno apdzīvoto centru vietā (Rīga, Koknese, Cēsis), turpretī citas (Ventspils, Jelgava, Piltene) izveidojās jaunā vietā.
Miesti Livonijā parasti radās pie ordeņa un bīskapu pilīm, kuru tuvumā apmetās vācu ieceļotāji un vietējie amatnieki un tirgotāji. Laika gaitā lielākie un organizētākie miesti ieguva pilsētas tiesības – tiesību normas, kuras noteica apdzīvotas vietas tiesisko stāvokli, tiesu un pārvaldes iekārtu, tirdzniecības normas, iedzīvotāju tiesības un pienākumus. Zināms, ka vienlaikus ar Rīgu pilsētas tiesības bijušas Cēsīm, 1277.g. tās ieguva Koknese, 1296.g. – Limbaži, 1323.g. – Valmiera, 1356.g. – Straupe, 1378.g. – Ventspils, Kuldīga un Aizpute. Nav zināms, kad pilsētas tiesības ieguvusi Piltene, taču zināms, ka 1557.g. tās apstiprinātas vēlreiz.1
Salīdzinājumā ar vadošajām Rietumeiropas pilsētām Livonijas pilsētas, izņemot Rīgu, Rēveli un Tērbatu, bija nelielas un maz atšķīrās no miestiem. Šī iemesla dēļ tās politiski atradās ordeņa vai bīskapu pakļautībā, bet ekonomiski tās bija lauksaimniecības preču savāktuves Rīgas, Rēveles vai Tērbatas tirdzniecībai. Šīs 3 lielās pilsētas spēja īstenot patstāvīgu saimniecisko politiku, aktīvi iesaistoties Hanzas ekonomiskajā politikā.
Tā kā katra pilsēta nespēja radīt sev patstāvīgas tiesību normas pati, tāpēc tās pārņēma no citām senākām pilsētām. Latvijas teritorijā pirmās pilsētas tiesības 1225.g. ieguva Rīga. Sākumā tās bija Visbijas jeb Gotlandes tiesības, bet vēlāk tās nomainīja ar Hamburgas tiesībām. Pēc Rīgas parauga Visbijas – Rīgas vai Hamburgas – Rīgas tiesības ieguva citi Livonijas apdzīvotie centri2 . Tāpēc nav vērts apskatīt katru Livonijas pilsētu atsevišķi, bet gan var aplūkot tikai Rīgas pilsētas tiesības kā tiesības, kas piemīta visām Livonijas pilsētām.
Jau 13.gs. sākumā izveidojās Rīgas pilsoņu kopība, kas uzstājas ar kopīgām ekonomiskajām un politiskajām prasībām, tādā veidā tapa par svarīgu politisku un ekonomisku spēku Livonijā. Arī Rīgā apmetās vācu tirgotāji. Šeit viņi baudīja īpašas privilēģijas. Jau 1211.g. bīskaps Alberts atbrīvoja tirgotājus no muitas nodevām, izvedot un ievedot preces uz Rīgu. Arī viņi tika atbrīvoti no „krasta tiesībām” – krastā izskalotās mantas no avarējušiem kuģiem nedrīkstēja paturēt to atradējs3 . Šīs privilēģijas un Rīgas izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis bija cēlonis lielajam tirgotāju pieplūdumam un pilsētas straujajam uzplaukumam.…