Livonijas ordenis izveidojās 1237.gadā pēc Zobenbrāļu ordeņa sakāves Saules kaujā 1236.gadā. Tas darbojās Baltijā kā Vācu ordeņa atzarojums. Livonijas ordeņa militāri administratīvā struktūra tika izveidota pēc Vācu ordeņa statūtiem.
Vācu ordenis tika dibināts 1190.gadā krusta karu laikā Akonas pilsētā Mazāzijā. 13.gs. pirmajā pusē Vācu ordenim piederēja īpašumi šādās valstīs: Vācijā, Prūsijā, Ungārijā, Spānijā, Sicīlijā, Armēnijā, Apulijā, Ahajā, Rumānijā un no 1237.gada arī Livonijā. Vēlāk, kad Vācu ordenis zaudēja zemes Sicīlijā, Spānijā un Apulijā, atlikušās septiņas zemes nosauca par Ordeņa septiņiem pīlāriem. Vācu ordeņa statūti tika pāvesta Klemensa III 1191.gadā apstiprināti. Pēc šiem statūtiem Vācu ordenis bija tieši pakļauts pāvestam. Ordeņa divi oficiālie uzdevumi bija 1) cīnīties pret neticīgajiem un aizstāvēt katoļu baznīcu; 2) kopt slimniekus un apgādāt nespējīgos. Vācu ordeņa locekļi bija bruņinieki, priesteri un pusbrāļi kalpotāji. Tāpat kā Zobenbrāļu ordenī, statūti paredzēja arī pusmāsas. Ordeņa galva bija virsmestrs, ko ievēlēja brāļi bruņinieki uz visu mūžu. Virsmestra vēlēšanās piedalījās arī visi provinču mestri, arī Livonijas mestrs. Virsmestra galvenās funkcijas bija: 1) apstiprināt amatā provinču mestrus, 2) reizi gadā pieprasīt mestru darbības pārskatus, 3) uz noteiktu laiku atstādināt mestru no amata, 4) tiesības apmeklēt provinces, 5) kontrolēt vietējās amatpersonas. Virsmestram bija savi tuvākie sekojošie padomnieki. Lielkomturs bija virsmestra vietnieks un Ordeņa mantas pārzinis. Maršals bija galvenais kara lietu vadītājs, pārraugot cietokšņu būves, ieroču izgatavošanu un kara darbnīcu ierīkošanu. Slimnīcu pārzinis koordinēja slimnīcu lietas visās Ordeņa zemēs. Kara mantzinis pārzināja bruņu un kara apģērba piegādi, savukārt Ordeņa finanses un kasi pārzināja Finansu vadītājs. Arī Vācu ordenī, tāpat kā Zobenbrāļu ordenī pastāvēja ģenerālkapituls, kurš izpaudās kā visu Ordeņa mestru un augstāko amatpersonu sapulce. Pats Vācu ordenis bija pakļauts pāvestam un daļēji arī Vācijas ķeizaram, savukārt atzarojums Baltijā – Livonijas ordenis atradās lēņtiesiskā atkarībā no Rīgas arhibīskapa, Sāmsalas un Tartu bīskapiem, kas skaidrojams ar to, ka Livonijas ordenis bija Zobenbrāļu ordeņa “turpinājums”.
Par Baltijas iekarošanu Livonijas ordenis saņēma lēņos no Livonijas bīskapiem attiecīgu zemju daļu. Tādejādi izveidojās liela Livonijas ordeņa valsts, kuras iekārta īpaši neatšķīrās no Zobenbrāļu ordeņa, toties pārvalde bija attīstītāka. Sakarā ar to, ka tā bija ekonomiski un militāri spēcīgāka par bīskapijām, tā pretendēja uz vadošo lomu Livonijas feodālo valstiņu starpā. Tādēļ Livonijas ordenis bieži karoja ar bīskapijām. Livonijas ordenis realizēja patstāvīgāku politiku. Ordeņa valsts pārvaldē bija vienlīdz liela nozīme gan amatpersonām, gan koleģiālajām institūcijām. Amatpersonas bija pakļautas augstākstāvošajai organizācijai – Vācu ordenim.
Livonijas ordeņa vadītājs (priekšnieks) bija mestrs, kurš bija atkarīgs no virsmestra, un viņu iecēla virsmestrs ar ģenerālkapitula piekrišanu. Mestra rezidence 13.gs. bija Rīgā, bet vēlāk galvenokārt Cēsīs. Mestra galvenajos pienākumos ietilpa visu militāro, reliģisko un administratīvo funkciju izpilde. Livonijas ordenim pavisam bijuši 48 mestri. Augstākā amatpersona uzreiz pēc mestra bija landmaršals (zemes maršals), kurš bija arī mestra vietnieks un kara lietu pārzinis. Landmaršalu iecēla Ordeņa kapituls no komturu vai fogtu vidus. Tāpat kā Zobenbrāļu ordenī, pastāvēja arī komturi – Ordeņa novadu priekšnieki. Komturus amatā varēja iecelt un atcelt mestrs ar kapitula piekrišanu. Komturu pienākumos ietilpa vadīt savas pils brāļu sapulces – konventus (sapulces notika reizi nedēļā – svētdienās), kara laikā vadīt savu karaspēku, reizi gadā bija jāiesniedz pārskats par saviem ienākumiem un izdevumiem. 15.gs. beigās mazās komturejas apvienojās lielākās – no apmēram 40 komturejām izveidoja 9. Augstas amatpersonas bija fogti, kuri reizēm pārvaldīja arī atsevišķus novadus – fogtejas. Fogta amats gan nebija noteikts Statūtos, tas drīzāk izveidojās paražu ceļā. Fogtu galvenā funkcija bija tiesas spriešana. Dažos novados fogts valdīja kopā ar komturu.
Mestra padomdevēja institūts bija padome. Padome sastāvēja no septiņiem tās locekļiem – mestrs ar sešiem līdzpadomniekiem. Apspriežot svarīgākus jautājumus, mestram bija jāapspriežas ar padomi. Līdzpadomnieki bija viens landmaršals un pārējie pieci bija komturi. Visu ordeņbrāļu kopsapulce, ko katru gadu sasauca mestrs bija Livonijas kapituls. Kapitulā ierasties bija tiesības arī virsmestram no Vācijas, lai kontrolētu Livonijas ordeņa darbu.
Livonijā Ordenim bija nozīmīgākais vācu feodāļu un katoļu baznīcas militārais spēks, kura karaspēks 15. gs. sasniedza 4000 karavīru. Tomēr 15.gs – 16.gs. sākumā biežie kari un reformācija novājināja Livonijas ordeni, kā rezultātā tas beidza pastāvēt 1561.gadā.
…
