Secinājumi
1. XIII gadu simtenī vācu tirgotājiem un feodāļiem ar katoļu baznīcas aktīvu līdzdalību izdevās pakļaut Igaunijas un Latvijas teritoriju, kuru apdzīvoja vietējie iedzīvotāji- lībieši, kurši, igauņi, zemgaļi, latgaļi un sēļi. Vācu okupanti, iebrūkot Baltijas zemēs, realizēja ekspansijas politiku- traukšanos uz austrumiem. Šīs kustības mērķis bija sagrābt tirdzniecības ceļus Eiropas austrumos, iegūt Baltijas un Krievijas zemes feodālo muižu ierīkošanai, tādējādi iedzīvojoties bagātībās uz svešu tautu rēķina.
2. Mūku - bruņinieku ordenis, kura oficiālais nosaukums bija Kristus bruņinieku brālība (fratres milicie Christi). Tradicionālais nosaukums zobenbrāļi (Schwertbrüder) radās vēlāk, pateicoties tam, ka uz ordeņbrāļu baltajiem apmetņiem kā atšķirības zīme bija attēlots sarkans krusts un zobens.
Zobenbrāļu ordenis tika izveidots pēc Templiešu ordeņa parauga, kas bija vecākais mūku - bruņinieku ordenis (dibināts ap 1118. vai 1119. gadu). Ordeņa kodolu veidoja ordeņbrāļi, kas bija ordeņa lemtspējīgie locekļi. Ordeņbrāļi dalījās brāļos bruņiniekos un brāļos priesteros, un tika izvietoti pa ordeņa zemēs esošajām pilīm. Ierindas ordeņbrāļi, ietilpstot kādā no pils konventiem, atradās novadu mestru jeb komturu un fogtu pakļautībā, kas savukārt pakļāvās ordeņa mestram (līdz 1209.g.-Venno; no 1209.-1236.g.-Folkvins). Bez tam ordenī ietilpa arī pusbrāļi un dažāda veida kalpotāji, kas ordeņa struktūru stipri sarežģija.
3. Livonijas ordeņa valstiņa bija lielākā un spēcīgākā Baltijā. Rīgas arhibīskapija pēc lieluma bija otrā. Vēl bija Kurzemes, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapijas. Bīskapi bija arī šo valstiņu laicīgie valdnieki.
…
