Laimas Muktupāvelas darbu burvība slēpjas darba vienkāršībā, kas skaidrojama stilu un valodu, kādā pasniegts galvenā literārā tēla subjektīvais skatījums, personīgais viedoklis, jūtas un pieredze. Autore pamana un pārdomā šķietami nesvarīgas lietas, kam mūsu acis nereti ātrumā paskrien garām. Steiga un spriedze, kas raksturīga romānam apvienojumā ar apbrīnojamo vērību un notikumu kvantumu, piešķir romānam pievilcību un krāsainību. Pārnestā nozīmē, tā ir kā ievērība un smalka, detalizēta uztvere pret apkārtējo pasauli.
Neizsmeļama ir rakstnieces fantāzija un prasme savas bieži vien abstraktās domas un idejas ietērpt vārdos, virknējot savdabīgas valodas plūdumā, kas atšķiras no tradicionālas literārās valodas gan ar vārdu izvēli, gan simbolu lietojumu, gan stāstījuma dinamisko dabu. Lai arī romāna pamatā ir reāla dzīves pieredze, nozīmīga loma ir autores skatījumam uz to, bet vēl būtiskāka - viņas iztēles bagātībai un tās pasniegšanas stilam.
Atsaucoties rakstnieka un literatūrkritiķa Gunta Bereļa viedoklim, Laima Muktupāvela ar savu pirmo no romāniem „Šampinjonu derība” latviešu literatūrā debitējusi, ienesot jaunas vēsmas: „Muktupāvela vismaz potenciālā formā aizpilda kādu brēcošu tukšumu, kas ir latviešu literatūrā.” Ar to G. Berelis skaidro reālās dzīves piemēru subjektīvu sajūtu problēmu apskatīšanas trūkumu latviešu literatūrā, kā vietā sastopamas vien abstrakcijas un "vienkāršajai domāšanai" nesaprotama un tāla filozofija: "Turpretī Šampinjonu derība patlaban ir bezmaz vienīgais romāns, kas šajā pieticīgajā ainavā tiecas veidot reljefu. Īstenībā lietas būtība ir pavisam vienkārša. Šampinjonu derība ir talantīgi un dzīvi uzrakstīts lasāmgabals bez jebkādām pretenzijām uz augstajiem plauktiem, uz nopietnām analītiskām būšanām vai ko tamlīdzīgu. Bet - dīvainā kārtā tieši šo pretenziju trūkuma dēļ tas droši liekam tajos pašos augstajos plauktos."…
