Režisors pats uzsvēris, ka, veidojot šo izrādi, viņu interesē, kā iespējams reizē just tikai tā, kā cilvēks individuāli jūt un tomēr pilnvērtīgi dzīvot sabiedrībā, kas to nekad neakceptēs jeb kā sadzīvot ar jūtām, kas citiem ir absolūti nepieņemamas.
Rakstnieka Vladimira Nabokova (1899., Sanktpēterburga – 1977., Montrē, Šveice) romāns “Lolita” (1955.), kā zināms, ir viena no “mūžīgajām”, pasaulslavenām novelēm – darbs, kas dzīvo cauri laikiem un gadu desmitiem. Mūžvecā “aizliegtā augļa” tēma, V. Nabokova fiksējumā ieguvusi Lolitas vārdu, nu jau kļuvusi par arhetipisku vienību – Lolitas tēls, Lolitas komplekss, nimfetes. Lolita – kā arhetipisks tēls, kas iemieso sevī neatļauto, nepareizo mīlu starp pieaugušo un bērnu.
Šajā darbā tiks aplūkots Lolitas tēls – tā iemiesojums teātrī, režisora Dž. Dž. Džilindžera izrādē uz latviešu skatuves, jaunās aktrises, skolnieces Ievas Segliņas izpildījumā, kā arī, salīdzinot plašākā kontekstā – ar vispārinātu Lolitas tēlu, Lolitas tēlu pirmavotā, Nabokova darbā, Lolitas “arhetipisko” tēlu mūsdienu kultūrā un popkultūrā, kā arī citās Nabokova darba un Lolitas tēla interpretācijās: itāliešu rakstnieces Pias Pēras versija par V. Nabokova romānu - “Lolitas dienasgrāmata”, režisora Stenlija Kubrika (Stanley Kubrick) 1962. gadā uzņemtā filma “Lolita” un Adriana Laina (Adrian Lyne) 1997. g. uzņemto filmu ar tādu pašu nosaukumu, jo tās visas ir versijas, kas aplūko Nabokova darba tēmu un vairāk vai mazāk atšķiras, īpaši jau pašas Lolitas traktējumā.…