Lai gan vēl 1919. gadā Lielbritānija bija ar mieru Baltijas valstis atzīt de jure, ja tās sabiedrotie rīkotos līdzīgi, pakāpeniski tomēr tikpat pretrunīgu un nenoteiktu politiku kā Vācija pret Latviju, sāka īstenot arī Antantes valstis.1 Šī politika vislabāk atklājās Parīzes Miera konferences laikā, kad Antantes valstis paziņoja, ka nav ieinteresēti ignorēt Baltijas agrāko piederību Krievijas impērijai. Tāpēc gan Francija, gan Anglija gribēja Baltijas valstu neatkarības izlemšanu atstāt Krievijas Satversmes sapulces rokās. Tāpēc pašas Antantes valstis atkāpās no sava deklarētā tautu pašnoteikšanās principa un noraidoši izturējās pret jauno valstu prasībām.
Latvijas delegācija ar J. Čaksti, Z. Meirovicu un J. Seski priekšgalā par svarīgāko uzdevumu izvirzīja panākt Latvijas patstāvības atzīšanu, kā arī saņemt palīdzību cīņā ar lieliniekiem. Tā kā paši piedalīties viņi nevarēja, savas prasībās iesūtīja konferences komisijām, kas kopumā bija 34, tomēr nekādas atbildes nesaņēma.
1919. gada sākumā Latvijas delegāti bija noskaņoti optimistiski, jo Ž. Klemanso bija devis solījumu personīgi cīnīties par jauno valstu atzīšanu. Tomēr pēc kāda laika Baltijas komisijas vadītājs Esmē Hovards lika noprast, ka Latvijai būs jāsamierinās ar Lielbritānijas valdības jau doto pagaidu atzīšanu2, tomēr viņš arī nenoliedza, ka situācija varētu mainīties. …