Valsts pārvalsē ļoti svarīga loma ir ministrijām. Tās ir institūcijas, kas valstī regulē ekonomisko, politisko, saimniecisko, militāro, sociālo un daudzas cits sfēras, kas attīstās un atspoguļojas visa Latvijas sabiedrībā. Daudzu ministriju darbs nav efektīvs, lai nodrošinātu normālu valsts attīstību, piemēram, var minēt lauksaimniecības straujo lejupeju īpaši attīstības jomā.
Gribu minēt arī to, ka ministrijas regulē ne tikai iekšpolitiskos jautājumus, bet arī ārpolitiskos jautājumus, tas ir Ārlietu ministrijas kompetencē. Ļoti svarīgi katrai valstij ir sadarbība ar ārvalstīm, attiecībā uz tirdzniecības jautājumiem, robežu jautājumiem, ekonomiskiem jautājumiem, kā arī svarīgs ir jautājums par valsts drošību, respektīvi saskaņā ar attiecīgo ministriju darba programmu un mērķiem tiek slēgti starptautiski līgumi, bet tie nedrīkst būt pretrunā ar Latvijas likumdošanas aktiem, tie tiek saskaņoti arī ar Valsts Prezidenti un Saeimu.
Tātad šajā apstāklī redzams, ka ministrijas nav neatkarīgas institūcijas, bet gan atkarīgas no augstāk stāvošām valsts institūcijām – Ministru Kabineta, Saeimas, Valsts Prezidentes. Tas ir noteikts Latvijas Republikas Satversmes 4.nodaļā 59.pantā: “Ministru prezidentam un ministriem viņu amata izpildīšanai ir nepieciešams Saeimas uzticība un viņi par savu darbību ir atbildīgi Saeimas priekšā. Ja Saeimas izteic neuzticību ministru prezidentam, tad jāatkāpjas visam kabinetam. Ja neuzticība izteikta atsevišķam ministram, tad tam jāatkāpjas un viņa vietā ministru prezidentam jāaicina cita persona.”…