Viens no mūsdienu civilizētās sabiedrības galvenajiem pastāvēšanas pamatiem ir noregulētas tiesiskas attiecības valstī. Līdz ar to tiek radīti noteikti uzvedības noteikumi, kuriem ir vispār obligāts raksturs un, ar kuru palīdzību, ir iespējams regulēt sabiedrības uzvedību, pakļaujot to noteiktām normām. Aizliegumi veido cilvēka pienākumu atturēties no sabiedrībai kaitīgām darbībām, bet prasības – pienākumu veikt sabiedrībai derīgu vai nepieciešamu darbību. Cilvēks ir atbildīgs par sabiedrības aizliegumu vai prasību neievērošanu. Tā ir viena no sabiedrības raksturīgākajām pazīmēm. Persona, kas pārkāpj sabiedrībā pastāvošus uzvedības noteikumus, izjūt savas rīcības negatīvās sekas. Sabiedrība uzskata, ka kriminālsods ir viens no veidiem kā atturēt cilvēkus no nodarījumu izdarīšanas.
Latvijas Republikā, tāpat kā visās citās pasaules tiek izdarīti daudz un dažādi noziegumi. Lai valstī uzturētu kārtību un izdarītie nodarījumi nepaliktu neievēroti tiek piemēroti Krimināllikumā noteiktie sodi.
Šī studiju darba mērķis un uzdevums ir izpētīt un gūt priekšstatu par soda jēdzienu, tā būtību un mērķiem, Krimināllikumā noteikto soda sistēmu, izanalizēt sodu sistēmas attīstību. Tā kā sodu sistēma ir valsts sodu politikas atspoguļotājs autore uzskata par lietderīgu veikt nelielu ieskatu un analīzi Latvijas Republikas sodu politikā. Lai būtu iespējam izdarīt pilnīgus secinājumus par Latvijas Republikas sodu sistēmu, autore pētījuma ietvaros veiks tās salīdzinājumu ar Vācijas, Dānijas un Beļģijas sodu sistēmām.
Savā darbā autore izmanto dažādu valstu literatūru, normatīvos aktus, kā arī interneta resursus.
Sods ir viens no sociālās dzīves senākajiem sabiedrisko attiecību sabalansēšanas veidiem1,
Krimināllikuma 35. panta 1. daļa nosaka, ka Krimināllikumā paredzētais sods ir piespiedu līdzeklis, ko personai, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, šā likuma ietvaros valsts vārdā piespriež tiesa vai likumā paredzētajos gadījumos nosaka prokurors, sastādot priekšrakstu par sodu.2 No šīs definīcijas izriet, ka kriminālsods ir sekas, kādas iestājas personai, ja tiesa vai prokurors konstatē, ka persona ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Kriminālsodu varētu arī vērtēt kā valsts vārdā paustu reakciju uz rīcību, kas ir aizliegta ar likumu.3 Tāpēc to varētu arī vērtēt kā rīcības negatīvu novērtējumu un nozieguma loģisku turpinājumu.4
Viena no visbūtiskākajām kriminālsoda pazīmēm ir tā piespiedu raksturs, proti, soda izciešana kļūst obligāta un neatņemama, turklāt atšķirībā no civiltiesiskajām sankcijām kriminālsodam ir izteikti sodošs raksturs nevis atlīdzinošs.5 Kriminālsods tiek piespriests par tiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas rada lielāko sabiedriskās bīstamības pakāpi. Tādējādi arī sods par šādiem nodarījumiem ir bargāks, nereti tas aizskar visnozīmīgākās cilvēktiesības, tas ir, tiesības uz brīvību, darba tiesības, pārvietošanās brīvību, taču, lai sods radītu efektu, kādu no tā sagaida, tiek uzskatīts, ka pietiek, ja ļaunums, ko tas sagādā, pārsniedz labumu, ko vainīgais gūst no nozieguma.6 Jānorāda, ka sodu var noteikt tikai tādu, kāds paredzēts par konkrēto noziedzīgo nodarījumu Krimināllikumā.…
